Vai Kristus patiesi augšāmcēlies?
"Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!" Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks." Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu." Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!" Jēzus viņam saka: "Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!" Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā." (Jņ 20:19 - 31)
1.Moz 32:22-32, 1Jņ 5:4-10.
Vai Kristus patiesi augšāmcēlies? Tā Toms atbildēja uz Lieldienu sveicienu. Viņš vēl nebija Lieldienas piedzīvojis, jo nebija sastapis Jēzu pēc augšāmcelšanās. Lai piedzīvotu Lieldienas ir jāsatiek augšāmceltais Kungs. Pēc augšāmcelšanās Jēzus nāk un stājās mācekļu vidū, Toms nesastapa Viņu, jo nebija kopā ar citiem. Viņš bija nošķīries, kur viņš bija mēs nezinām, zinām tikai, ka viņš nav kopā ar pārējiem. Kur es varu satikt Jēzu? Kur Viņš ir? Tur, kur ir Viņa draudze, Viņš ir starp saviem ļaudīm.
Mēs dzīvojam laikā, kad dominē individuālisms, kad arvien mazāk cilvēki sanāk kopā, vairāk dzīvojam katrs par sevi. No laicīgas sfēras šo individuālismu ienesam arī garīgajā sfērā. Modes lieta ir personīga reliģija, kur augstākā vērtība ir paša uzskatiem, paša piedzīvojumiem. Tas šķiet īsti, dziļi un garīgi. Pretēji tam, tas ko mēs redzam baznīcā šķiet piezemēti un pārāk vienkārši. Pāris nosalušu un samiegojušos cilvēku, kuru grēkus labi zinām, katrs savā meldijā, kā nu spēj, dzied kādus draudzes dziedājumus un „vecas” dziesmas, mācītājs atkal par to pašu vien runā, vai tiešām šeit ir kas tik garīgi vērtīgs? ŠEIT IR JĒZUS!
Pirmajā Lieldienu vakarā bija tikai pāris mācekļi, tie paši nobijušies, noskumuši, apklusuši, bet Jēzus nāk un ir pie viņiem, tie saņem Svēto Garu un neaptveramu dāvanu piedot vai paturēt cilvēku grēkus. Jēzus arī tagad nāk tur, kur divi vai trīs Viņa vārdā kopā nākuši. Kur draudze ir sanākusi uz dievkalpojumu, tur ir arī draudzes Kungs vēl arvien klātesošs, vārdā ko uzklausām un Sv. Vakarēdienā, kad vārds top miesa un mājo mūsu vidū. Ja nē esmu dievkalpojumā kopā ar pārējiem mācekļiem, varu kā Toms nesatikt augšāmcelto Kungu. Ne vienmēr pietiek ar to, ka kāds ko pasaka, ka esam ko dzirdējuši. Mācekļi pasaka Tomam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, ka Viņš bija pie viņiem, viņi paši Jēzu redzējuši un dzirdējuši. Vai Toms neuzticas pārējiem? Vai viņš domā, ka tie sacerējuši pasakas lai sevi mierinātu? Varbūt Toms atceras Jēzus mācību, ka nāks viltus kristi un daudzus pievils, viņš negrib tapt pievilts, viņš grib palikt uzticīgs savam Kungam. „ Kamēr pats nesatikšu neticēšu! ”
Tā Toms paliek bez Lieldienām, bez augšāmcelšanās līdz brīdim... kad arī viņš ir kopā ar savu draudzi, ar pārējiem mācekļiem un Jēzus nāk pie viņiem. Droši vien Tomam šajā brīdi ir sāpīgi, ka nav ticējis mācekļu vārdiem, bet paļāvies tikai uz sevi, savu ticību. Kristus viņu, nenorāj, neatstumj, bet pieņem; „Nāc pie manis, pieskaries man, kļūsti ticīgs! ” Šos vārdus Viņš atkal atkārto katram, nu jau gandrīz 2000 gadus skan šis aicinājums, ko mēs saucam par Evaņģēliju, kas nozīmē labo vēsti. Toms atsaucās uz šo aicinājumu ar ticības apliecību; MANS KUNGS UN MANS DIEVS! Mums nav tādas iespējas ar aci redzēt, ar roku aizskart, bet mums ir apsolījums: SVĒTĪGI TIE, KAS NEREDZ UN TOMĒR TIC! Uz šiem Kunga vārdiem draudze atbild ar ticības apliecinājumu: mans Kungs un mans Dievs!
Kāpēc tad tik daudzi, kuri interesējās par garīgām lietām bieži atstāj draudzi, vai līdz tai nemaz nenonāk? Lai ticētu, Jēzus ir jāsastop personīgi, lai Viņu personīgi sastaptu ir jābūt kopībā ar Viņa mācekļiem. Tomam bija jāgaida astoņas dienas, mums reizēm gadi un pat gadu desmits, bet katrs, kurš Viņu sastop, var atzīt, ka gaidīšana bija tā vērta.
Reiz Dienvidāfrikā dzīvoja kāds vīrs, kurš visu dzīvi bija ļoti nabadzīgs, dzīvoja būdiņā upes malā, ganīja lopus. Tad ieradās ģeologi, meklēt dārgakmeņus upes krastos. Viena zinātnieka uzmanību piesaistīja daži akmeņi, kas būdiņā bija iemūrēti. Viņš palūdza vīram atļauju tos paņemt un aizsūtīja uz labaratoriju, Noskaidrojās, ka tie ir izcili dimanti. Vīrs visu dzīvi bija nodzīvojis lielā nabadzībā, visdārgākajā pasaules mājā.
Mūsu dievnami, mūsu dievkalpojumi ir visdārgākā ēka pasaulē, tikai mēs paši reizēm to aizmirstam un varam būt nabagi, kaut mums pieder vislielākais dārgums; uzvara pār nāvi caur Kristus augšāmcelšanos! Nevis, vai Kristus patiesi augšāmcēlies, bet Kristus ir augšāmcēlies! Alleluja! Āmen.
mācītājs Kārlis Puķītis
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
