Labā Gana svētdiena

                                                     Svētlaimīgiem...! 

   "ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, - un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no Sava Tēva." (Jņ.10:11 - 18.) 
                                    
Eceh. 1:1 - 16; 1.Pēt.2:21 - 25.  

   Tieksme pēc baudījumiem un baudām ir viena no ne­daudzām mūsu laika rak­sturīgām pazīmēm. Izpriecu vietas ir savairojušās kā sēnes pēc lietus, dažādi izrīkojumi un jautrī­bas vakari ar nolūku sniedz viņu apmeklētājiem kaut kādu baudīju­mu. Šīs parādī­bas nav bez saviem dabīgiem un dibinātiem iemesliem. Cilvēkam jābūt līksmam un laimīgam, lai viņš varētu īsti dzīvot. Neatrazdams citur laimes avota, viņš meklē tos īsos, pārejošos, sekla satura prie­kos, viņš lasa kairinošas grāmatas, noskatās uzbudinošas filmas, ēd un dzer to, kas glaimo viņa garšai, dzenas pakaļ modes untumiem, nododas izpriecām un dara tūk­stoš citas lietas, kas sagādā kādu baudījumu. Šis parādības novērojamas pie visām sabiedriskām šķi­rām, dažādās tautās, pie visādu ve­cumu ļaudīm.
   Vispirms gribētos uzturēt spē­kā apgalvojumu, ka cilvēkam jābūt līksmam un laimīgam. Grūti būtu iedomāties nelaimīgu, saīgušu Die­vu. Bet cilvēks radīts Viņa līdzībā. Tam ir uzdevums izvest dzīvē Die­va mūžīgos nodomus. Un kas gan pielaidīs, ka Dieva nodoms būtu, lai viņa radījumi, bērni, būtu nelai­mīgi? Ikvienam viņa draudzē ir pie­nākums augt līdz pilnībai, kļūt tā­dam, kāds draudzes galva, iekšēji varenam un laimīgam.
   Laimei ir liela nozīme, viņa nepieciešama, un cilvēks to ar­vien akli vai apzinīgi meklē. Kā to sasniegt, kā iemantot? Uz šādu jautājumu nav iespējams dot iz­smejošu atbildi katram laimes meklētājam. Bet Svētie Raksti un novērojumi dzīvē palīdz izlobīt da­žus vispārīgus apgalvojumus, ja ne likumus:
   Cilvēkam ir ne vien tiesības uz lai­mi, viņam ir pienākums būt laimīgam. Dzīves jēga dus laimē! Un vai tā nav varena laime, kad cilvēks par sevi var liecināt līdzīgi Pestītājam: „Tas Tēvs mani mīl!” Un vai var būt lielāka nelaime par to, kad cilvēks sajūtas bez cerības un bez Dieva pasaulē lieks, nekam nevaja­dzīgs, bez nākotnes? Baudīt Dieva mīles­tību uz katra soļa ir augstākā laime un saldākais baudījums. Atbildēt viņai ar pretmīlestību ir patīkamākais darbs, kādu vien varam iedomāties. Pēc tā dzinu­šies un to meklējuši svētie ļaudis visos laikos. Liela lieta jau ir ticība Dieva esa­mībai, kas vada pasaules norisu mūžīgā likumībā. Un apziņa, ka visvarenais, svētais Dievs ne vien atceras mazo ze­mes puteklīti — cilvēku, bet to mīl, par to gādā un rūpējas, vai tā nav dārga manta, kas sagādā augstāko godu? Šī at­ziņa ir gan pārgalvīgi pārdroša, bet pil­nīgi pareiza, jo viņu mācījis Dieva Dēls. Kā māte mīl visus savus bērnus, tā arī debesu Tēvs vērš savu mīlestību uz visiem cilvēkiem. Viņš liek savai saulei uzlēkt pār labiem un ļauniem. Kā māte allaž vairāk rūpējas un skumst par sa­viem nepaklausīgiem bērniem, tāpat arī dievišķā Tē­va sirds jūt līdzi grēciniekam, kas pasaulē savu godu zaudējis un no kā citi novērsušies. Tas Tēvs mūs mīl! Šī apziņa atsva­bina no sirdsapziņas pārmetumiem un bailēm, no rūpēm un bažām par nākot­ni. Tā palīdz dzīvi īsti baudīt.
   Dieva mīlestība nav nejēdzīga, kā tas bieži mēdz būt ar cilvēku mīlestī­bu, tai ir savs dibināts iemesls, savs prātīgs iepriekšējs noteikums. „Tāpēc tas Tēvs mani mīl, ka es savu dzīvību dodu.” Katram ir tiesība un vara atdot sa­vu dzīvību zināmiem nolūkiem. To dara arī cilvēki, kas nododas pasaulīgai dzī­vei un nesvētām baudām. Viņi iztērē savu laiku un līdzekļus, savu godu un ve­selību. Starpība ir tikai tā, ka viņi to vairs nesaņem atpakaļ, kamēr Pestītājs dod savu dzīvību, lai to atkal ņemtu daudz pilnīgākā mērā un apskaidrotu. Ik­viens cilvēks ir aicināts savu dzīvību zie­dot svētīgai ticības cīņai un pašaizliedzī­gam darbam Kristus valstības labā. Ti­kai tad var sajust tā Tēva mīlestību un beidzot uzticēt Viņam savu dzīvību arī nāves stundiņā.
   Lai dzīvi varētu baudīt pilniem mal­kiem un pie tam baudījums neietu ma­zumā, nepieciešama skaidrība par to, ka Dievs ir mīlestība. Šī skaidrība iegūsta­ma, ar brīvu prātu, aiz iekšējas nepieciešamības ik dienas uzticot savu dzī­vību. Tas nāktos ļoti grūti, ja trūktu Pes­tītāja gaišās priekšzīmes un ja pats Dievs sevi neuzupurētu ik dienas cilvēku labā, ja nebūtu apsolījuma, ka devuši mēs at­kal ņemsim dzīvību un visu papilnam.
   Domādami par īsto dzīves baudī­jumu, mēs atrodam, ka tāds rodas tur, kur laime pati mīlošā Dieva tēlā aiz tī­ras žēlastības nāk pie cilvēka viņa dvēselē. Viņa droši vien staigā arī šodien pa mūsu rindām, meklēdama pie mums ieeju. Atdarī­sim viņai savas durvis un logus un uzņemsim to pie sevis, lai tā neaizietu garām. Slava Dievam par šo apsolījumu! Āmen!

                                                                                             mācītājs Āris Kronbergs