Pūpolsvētdienā

„Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.” (Jņ 6:54). 

   Kad mūsu Pestītājs teica šos vārdus, jūdi savā starpā strīdējās, kā gan Viņš varētu dot tiem ēst Savu miesu. Tad Pestītājs piebilda: „Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” (Jņ 6:53). Šo vārdu sakarā mums ir jāapskata, pirmkārt, kā Kristus dod mums Savu miesu un Savas asinis, un, otrkārt, kā mums tā jāēd un tās jādzer.
   Kristus deva mums Savu miesu, kad izcieta vislielākās ciešanas, nabadzību un nicinājumu, izsmieklu un apkaunojumus, un beigās krustā sišanu, kā mēs dziedam savā dziesmā: „Tu, pa krusta ceļu iedams, kaunu nesi, apsmieklu, kad Tu, svētas as`ras liedams, cieti zaimus, sitienus.” Tā, lūk, uz briesmīgas uguns tika gatavota un cepināta barība mūsu dvēselēm.
   Ciešanās Jēzus ļāva izliet Savas asinis, sākot jau ar apgraizīšanu, un līdz brīdim, kad Viņš atdeva Savu dzīvību pie krusta. Un pat pēc tam, kad Viņš nolieca galvu un nomira, kāds kareivis paņēma šķēpu un iedūra to Viņam sānos, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens, lai piepildītos Bībeles vārdi: „Viņa sirds lūzt aiz žēlastības.” Tas notika, lai neviens vairs nešaubītos, ka Jēzus patiešām ir miris.
   Notika tas, par ko Pestītājs pats teica, skaidrojot mācekļiem Rakstus – Kristum būs jācieš un jāceļas augšām. Tādējādi Pestītājs atdeva Savu miesu un asinis par visas pasaules dzīvību, kā arī Viņš pats teica, ka atdod Savu miesu, lai pasaule varētu dzīvot.
   Jautājums tagad ir par to, kā mums jāēd viņa miesa un jādzer Viņa asinis. Tas notiek vienīgi tad, kad mēs ticībā savā sirdī uzņemam Pestītāju tādu, kādu Viņš pēc paša vārdiem ir Sevi mums devis: „Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota... Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lk 22:19-20).
   Derība – tā nav nekas cits, kā vien dāvana vai žēlastība, kuru neviens ar saviem darbiem nav nopelnījis un kuru nedod par kaut kādu parādu. Pestītāja miesa un asinis – tā ir mūžīgā derība. Bet neviens nevar būt tajā dalībnieks, ja nepieņem Viņu ticībā. Luters skaidroja, ka vārdi „par jums top dota un par jums top izlietas” prasa ticīgu sirdi. Tas, kas tam tic un nešaubās, un neļauj sevi nekam no tā novirzīt, pareizi ēd Pestītāja miesu un dzer Viņa asinis. Tam ir mūžīgā dzīvība, un pēdējā dienā Kristus viņu augšāmcels mūžīgai dzīvei.
   Te nepalīdz nekādi paša darbi, nedz sagatavošanās, bet vienīgi ticība uz Jēzu, jo runa ir par to, kā iemantot mūžīgo dzīvību. Šo dzīvību saņem jau šeit, žēlastības laikā, uzreiz, kad cilvēks nešaubīgi tic. „Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jņ 17:3). Lai neviens necer, ka kāds varētu saņemt mūžīgo dzīvību citādi kā tāds, kurš ticībā ēd Jēzus miesu un dzer Viņa asinis.
   Šī lietas būtība ir pilnīgi apslēpta tiem, kas nav atmodušies, kuriem ir mirusi ticība un veltas cerības. Viņi domā, ka ir jau izpildījuši taisnošanas prasības, kaut nekad nav sajutuši izsalkumu pēc Jēzus miesas un slāpes pēc Viņa asinīm. Tie nekad nav pienākuši tik tuvu krustam, lai garā redzētu, kā Cilvēka Dēlu, pie krusta mirstošu, gatavo ēdienam un dzērienam visiem grūtsirdīgajiem un šaubīgajiem, visām nogurušajām un aizlauztajām sirdīm, kuras, palikdamas Viņā, jūt izsalkumu un slāpes pēc mūžīgās dzīvības. Tie, kas nav atmodušies, vēl mazāk redz to, ka ikviens no mums ar saviem grēkiem esam situši krustā Jēzu.
   Pieejiet tagad, salauztās sirdis, tik tuvu krustam, lai ēstu Viņa miesu un dzertu Viņa asinis, lai celtos augšā no mirušajiem. Tie, kuru sirdīs izlieta Dieva mīlestība, tas ir, Svētais Gars, pareizi ēd Dieva un Cilvēka Dēla miesu un dzer Viņa dārgās pestījošās asinis.
   Lai mēs tagad esam apslacīti ar pestījošajām asinīm grēku piedošanai caur ticību, ka mēs, tas ir visi tie, kuri paliks ticībā līdz galam, kļūtu dzīvi un dzīvotu mūžīgi. Lai Tas Kungs, kas mūsu dzīvības dēļ devis Savu miesu un asinis, palīdz mums ar ticību apdzēst visas ienaidnieka ugunīgās bultas, kurš tās šauj mūsu sirdīs no šīs pasaules okeāna, lai mēs nebaidītos nāves, kad tā atnāks mūs apciemot. Un lai lielais krusta Nesējs augšāmceltu mūs pēdējā dienā. Īstenais Tēvs izpildīs Savu apsolījumu pie tiem, kuri ēd Viņa miesu un dzer Viņa asinis.
   Žēlsirdīgais Svētais Gars, Tu, brīnišķīgais balodis un debesu vēstnesis, kas mierina nabaga sirdis! Ienāc mūsu sirds templī, pirms melnie putni nav uzknābājuši Dieva vārda sēklas, lai domas par kapu mūs neskumdinātu, bet lai šeit mums būtu skumjas, kas ir Dievam tīkamas.
   Pareizi lūdzošie jau ir piedzīvojuši nākamās dzīvības spēku un Svētajā Garā pateicas Kungam Jēzum un Viņa Debesu Tēvam. Viņš pasargās tos no vētrām un stipra vēja, kas pūš uz tiem šajā drūmajā nostūrī. Žēlsirdīgais Tēvs pasargās Savus bērnus līdz pat nāvei, tāpēc tie dzīvā cerībā dzied:

„Atpestīts! Atpestīts! Jēzus rokās tīrs un glīts!
Viss, ko šeit es as`rām sējis,
Tur būs gaismā uzziedējis,
Kad pēc nakts mums ausīs rīts.” (546.)

                                                                                                                         Āmen.