Lielajā Piektdienā.
Vakara sprediķa svētais teksts apskata Pestītāja kapā guldīšanu, tēmu, kuru parasti apskata no vairākām pusēm. Vairumā sprediķos un garīgajās grāmatās ir teikts, ka Kristus ar Savu atnākšanu ir pārvērtis mūsu kapu velves par miera mājvietu, jo mums nav jābaidās no nāves. Tomēr situācija atkarīga no tā, kādā stāvoklī cilvēka dvēsele dodas mūžībā.
Patiesi ticīgus kristiešus kaps nebaida. Tomēr, vai mūsdienās ir daudz īsteni ticīgu kristiešu? Cik ir tādu, kuri ar prieku atstātu šo pasauli? Ja mēs uzmanīgi pasekojam mirēju nāvei, tad redzam, ka vairums no viņiem vispār negrib mirt. Tikai visdziļākais trūkums var piespiest kādu nožēlojamu nabagu pasaulē ilgoties pēc nāves, jo tādi iedomājas, ka nāve pārtrauks viņu pasaulīgās ciešanas. Taču viņi nezina, kas tos sagaida pēc nāves. Viņiem nākas padoties nāvei, jo neviens nevar no tās izbēgt.
Kopumā tikai pavisam nedaudz cilvēku var nomirt ar prieku, jo pēdējos dzīves brīžos cilvēciskā ticība uz Dievu un Pestītāju vairāk vai mazāk ir svārstīga. Tas notiek mirušas ticības dēļ, kas ir stipra labās dienās, taču, tuvojoties nāvei, kļūst arvien vājāka. Tā notika arī ar apustuli Pēteri, pirms tas iekrita grēkā. Viņš domāja, ka ir ticības varonis, kad zvērēdams apliecināja, ka varētu pat mirt kopā ar Pestītāju. Tomēr pārbaudījuma brīdī viņā nebija ticības un īstenas mīlestības uz Pestītāju, jo tas no Viņa atteicās. Lai tas ir par piemēru citiem, ka tie nepaļautos uz mirušu ticību, jo neviens cilvēks ar to nav izglābies.
Tagad parunāsim par mirušu ticību, atrodoties pie Pestītāja kapa. Sākumā mums jāatzīmē, ka Jāzeps un Nikodēms pārstāv dabisko lēnprātību, kura nogremdē Pestītāja miesas mirušās ticības kapā. Tas ir, dievbijībā, mīlestībā un ticībā Jāzeps un Nikodēms bija krietni priekšā citiem ļaudīm. Viņi neatbalstīja Pestītāja nonāvēšanu, bet arī neaizbilda par Viņu, kad Jēzus tika tiesāts Poncija Pilāta priekšā.
Pilāts neiedrošinātos notiesāt Pestītāju uz nāvi, ja Jāzeps un Nikodēms teiktu kādu vārdu Jēzus aizstāvībai, jo Jāzeps un Nikodēms zināja bauslību. Pilāts taču juta, ka augstos priesterus un rakstu mācītājus apsūdzēt Jēzu ir mudinājusi skaudība. Ja sinedrija locekļi Jāzeps un Nikodēms būtu pieprasījuši, lai jūdi savas apsūdzības apstiprina ar zvērestu, Pilātam nāktos uzmanīgāk izpētīt, kādu iemeslu dēļ jūdi tā ienīda Jēzu Nacarieti. Taču Jāzeps un Nikodēms neuzdrošinājās atvērt muti, kad Pestītāja dzīvība bija briesmās.
Te mēs redzam piemēru, cik tālu iedzimtā lēnprātība var sekot Pestītājam Dieva bailēs un mīlestībā. Dabiskā lēnprātība padara cilvēku tik dievbijīgu, ka viņš nevēlas ienīst Pestītāju. Ja taisnuma pamatā atrodas dabiskā lēnprātība, cilvēks patiešām negrib sist krustā Pestītāju, bet nevēlas arī paciest izsmieklu Viņa dēļ. Viņš negrib būt pasaules pūļa nicināts un ienīsts tāpēc, ka mīl Pestītāju. Ja tāds cilvēks nekliedz: „Sit krustā!” – tad viņš arī nekliedz kā laupītājs pie krusta: „Šis nav darījis nekā slikta!”
Pie Pestītāja mirušajām miesām iedzimtā lēnprātība, protams, var parādīt tik daudz cieņas, ka apglabā Viņu mirušās ticības kapā, jo neviens jau neienīdīs Jāzepu un Nikodēmu par Pestītāja apglabāšanu. Taču, ja kāds no viņiem būtu iestājies par Pestītāju Viņa dzīves laikā, tad drīz vien varētu izdzirdēt dažu kungu jautājumus: „Vai arī tu esi Viņa māceklis? Vai arī tu gribi kļūt par fanātiķi un ķeceri, kuri staigā pa visu pasauli, uzbrūkot kārtīgiem cilvēkiem?” Jāzeps un Nikodēms drīzāk ļaus Pilātam notiesāt Pestītāju uz nāvi, nekā pieņems riebumu izsaucošo vārdu „lukija”*, kas apzīmē fanātiķi, ķeceri un viltus mācības sekotāju.
Jāzeps un Nikodēms domā izglābties, guldot Pestītāja miesas mirušās ticības kapā. Bet Bībelē nekur nav teikts, ka Jāzeps un Nikodēms kļuva par kristiešiem. Evaņģēlisti neatstātu bez ievērības tādu gudru vīru vārdus, ja tie būtu iekļāvušies kristīgajā draudzē un kalpotu kristietības izplatīšanai.
Jāzeps un Nikodēms nekad nenonāca pie īstenas kristietības. Viņi nekad nenožēloja grēkus un nepiedzima no augšienes. Viņi nekad nepiedzīvoja Svētā Gara iedarbību un viņiem nekad nebija patiesas atgriešanās no grēkiem. Kā gan lai tādi lēnprātīgi un dievbijīgi vīri varētu godīgi nožēlot savus grēkus? Viņi taču Pestītājam bija darījuši vairāk laba, nekā ļauna. Tie Viņu mīlēja dzīvu un apglabāja, kad Viņš nomira.
Līdz šim brīdim daudzi Nikodēma ticības brāļi uzskata, ka Jāzeps un Nikodēms iemantoja taisnošanu tāpēc, ka apglabāja Pestītāja miesas mirušās ticības kapā. Tomēr visi īstenie kristieši ir pārliecināti par to, ka Jāzeps un Nikodēms cieš ellē tieši tāpēc, ka viņi, būdami cienījami, godīgi un nevainojami vīri, apglabāja Pestītāja miesas mirušas ticības kapā.
Patiesi Jēzus mācekļi visur sludina, ka Pestītājs ir augšāmcēlies no mirušajiem un ka visiem garīgi mirušajiem ir pienācis laiks mosties no garīgās nāves un sākt dzīvot jaunu dzīvi ticībā. Bet mirušās ticības sludinātāji uzskata šo mācību par fanātismu un ķecerību, kas jānodod ugunij un zobenam.
Mēs no stāsta par Kristus ciešanām redzam, ka patiesie Jēzus mācekļi ļoti noskuma, kad Pestītājs nomira. Šīs mācekļu bēdas būtu jāsajūt un jāpārdzīvo ikvienam, kas atzīst kristīgo mācību, taču bezrūpīgo pūlī nav skumju, kas būtu Dievam tīkamas. Tāpēc mums skumstot jāpavada Pestītājs kapā, jo bezbēdīgais pūlis nebēdājas par Pestītāja nāvi, bet drīzāk gan priecājas par to.
Ak, tu, Marija Magdalēna, tava sirds lūzt no bēdām, kad šīs pasaules pūlis, kas ienīst visu dzīvo kristietībā, ir krustā sitis un nogalinājis tavu vienīgo draugu, kas tev bija pasaulē. Tomēr tu vēl nezini Providences mērķi. Iespējams, ka tavas bēdas ir nepieciešamas. Tās var izrādīties kā auglis tai debesu sēklai, kuru Pestītājs iesējis tavā sirdī.
Tātad raudi un bēdājies par nelaimi, ar kuru sastopies. Tu maldies tumsā, tāpat kā citi mācekļi, nezinot patieso pestīšanu. Tu sapņo par debesīm uz zemes, kaut gan debesis ir jāiekaro ar Pestītāja asinīm, kā arī ar grēku nožēlas asarām un raudām. Mēs ceram, ka tavas grēku nožēlas asaras uzkritīs uz aukstās nāves krūts un to sadedzinās, un tai nāksies piecelt no mirušās ticības kapa krustā sisto un ar ērkšķu kroni vainagoto Ķēniņu, tā ka tev Viņš kļūs dzīvs. Uzklausi, mīlošais Tēvs, noskumušo mācekļu un Marijas Magdalēnas nopūtas: Mūsu Tēvs debesīs.
________________________________________________________________________
* Zviedru atmodas kustības „lukijaisus” sekotājs, kur tika atzītas ikviena cilvēka tiesības lasīt un skaidrot Svētos Rakstus. Zviedrijā un Somijā 1850–ajos gados tā sauca ikvienu jebkuras atmodas kustības dalībnieku.
(Jņ 19:38-42).
38 Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Viņa miesas.
39 Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas.
40 Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām.
41 Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts.
42 Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu.
Šajos svētajos brīžos mēs kopā ar Mariju Magdalēnu nākam pie krustā sistā un ar ērkšķu kroni vainagotā Ķēniņa kapa. Mēs izpētīsim, kā Jāzeps un Nikodēms, iedzimtās lēnprātības prototipi, apglabāja Pestītāju mirušās ticības kapā. Izpētes mērķis šajā Lielajā Piektdienā var būt vienīgi patiesa cenšanās un vēlēšanās pie pirmās izdevības iesvaidīt Viņa miesas ar eļļu no smaržīgām zālēm. Tā mēs varētu, cik iespējams, novērst mūsu siržu pūšanu, jo Pestītājs tur guļ apglabāts zem mirušās ticības, kura valda jau daudzus simtus gadu.
Iedzimtās lēnprātības prototipi Jāzeps un Nikodēms apglabāja kristietības iedibinātāju mirušās ticības kapā. No visas viņu dzīves ir redzams, ka viņi – tie ir pieklājības paraugi, ka viņi ir īsti vīri. Jāzeps no Arimatijas bija cienījams cilvēks un sinedrija loceklis, bet Nikodēms bija no jūdu vecajiem un bauslības mācītājiem Israēlā. Taču neviens no viņiem nebija piedzimis no augšienes, kā tas redzams no Nikodēma sarunas ar Pestītāju (Jņ 3:1-21).
Pēc Nikodēma domām, vecam cilvēkam ir neiespējami piedzimt no jauna. Visi, kas dzīvo tikpat nevainojami kā Nikodēms, piedzimšanu no augšienes uzskata par nereālu. Pēc viņu domām, vienīgi bērni var piedzimt no jauna. Taču Pestītājs teica, ka neviens neiekļūs Debesu valstībā, ja nepiedzims no augšienes. Nav rakstīts, kā Jāzeps uzņēma mācību par piedzimšanu no jauna, bet acīmredzot viņam bija tāds pats priekšstats par to, kā Nikodēmam, tas ir, viņš tādu piedzimšanu uzskatīja par neiespējamu.
Vēlāk par piedzimšanu no augšienes vairs neuzdrošinājās apgalvot kā par pavisam neiespējamu. Tiesa, daži paskaidroja, ka ar piedzimšanu no augšienes tiek domāta domu izmainīšana, ko vajadzētu piedzīvot ikvienam pieaugušam cilvēkam. Taču viņi uzskatīja, ka piedzimšana no augšienes būtu vajadzīga tikai lieliem noziedzniekiem, nevis vienkāršiem un kārtīgiem cilvēkiem, kas taisni dzīvojuši visu savu dzīvi. Tieši tādi kārtīgi cilvēki apglabā Pestītāja miesas mirušās ticības kapā. Bet tikai pēc ļoti nedaudzu domām arī pieaugušam cilvēkam ir vajadzīgs piedzimt no jauna, tas ir, piedzīvot tik ievērojamas dvēseles izmaiņas, kuras to reiz, gandrīz vienā acumirklī, pārvietos Debesu valstībā.
Mācekļi neiedrošinājās apglabāt Pestītāja miesas, tā ka tie, atrodoties dziļās bēdās un izmisumā, bija pazaudējuši visu ticību un visu pestīšanas cerību. Viņiem vairs nebija Pestītāja, uz kura žēlastību un līdzjūtību tie varētu paļauties. Viņi pameta savu darbu, mājas un ģimenes, sekodami Pestītājam uz debesīm. Šīs pasaules bērni izsmēja mācekļus par to, ka tie tik dedzīgi staigāja pa ciemiem sludinot. Pasaules pūlis droši vien pietiekami bieži smējās par viņu muļķību, kad tie pameta mājas un ģimenes vienīgi tāpēc, lai sekotu Jēzum.
Pasaules aklo pūlis, kas nevar pamest mājas un ģimenes Pestītāja dēļ, iespējams, ka daudzas reizes to teica mācekļiem, tāpat kā zviedrs, izdzirdējis, ka mācekļi pametuši lielu zivju lomu un sekojuši Kristum. Šis vīrietis, atgriezdamies no baznīcas, paziņoja, ka mācekļi bijuši nesaprātīgi, pamezdami zivis un sekodami Kristum. Daudzi šīs pasaules vergi jau visdrīzāk viņam piekristu, ka mācekļi izrādījās patiešām dumji, atstājot zivju lomu.
Būtu daudz prātīgāk zivis iesālīt, nekā atstāt visu zivju kaudzi piekrastes putniem un mēslu mušām. Pestītājs Savus mācekļus nosauca par zemes sāli, tā ka viņiem patiešām vajadzēja zivis iesālīt, ja vien tiem būtu bijis sāls. Tomēr toreiz mācekļiem sāls bija tik ļoti maz, ka tie nevarēja zivis iesālīt, bet nācās tās atstāt sapūt.
Tagad šī visa zivju kaudze pēc tik ilga laika ir sapuvusi, un par sālīšanu vairs nav jābēdā. Kaut arī mācekļiem bija galda sāls, lai apkaisītu sasmakušo zivju kaudzi, tad lielās zivis no tā vis neizdziedinātos, jo sālim viņās nav iedarbības.
Kad mācekļiem sāls trūkuma dēļ nācās pamest lomu un sekot Jēzum, viņi cerēja saņemt Debesu valstību, sekojot Pestītājam. Bet pēc tam, kad Pestītājs tika sists krustā un mira, tad pilnīgi sagruva visas cerības uz pestīšanu. Pasaules un Pestītāja atstāti, viņi raudāja un sēroja, būdami ļoti izmisuši.
Pestītāja miesu guldīšana mirušās ticības kapā viņiem bija pavisam nepieņemama. Un kā gan izmisušie mācekļi būtu varējuši Pestītāja miesas apglabāt mirušās ticības kapā? Viņi taču bija pazaudējuši visu ticību, visu cerību un visu savu aizsardzību Pestītājā. Tātad Pestītāja miesu guldīšana mirušās ticības kapā viņiem bija pilnīgi nepieņemama.
Bet ļaudīm, kuri rāda piemēru pasaules lēnprātībai, ir ļoti viegli apglabāt Jēzus miesas mirušās ticības kapā. Tā kā lēnprātība ir viņu prātā, tad tie nekad nevarēs nonākt bezcerīgā stāvoklī. Lēnprātīgs cilvēks vienmēr domā tā: „Kāpēc cilvēkam būtu jābūt izmisušam? Lūgšanu grāmatā taču var izlasīt pretējo, ka šaubīties par Dieva žēlastību – tas ir liels grēks. Tas, kas krīt izmisumā, necer uz Dieva žēlastību un līdzjūtību. Arī Luters saka, ka neticība – tas ir pats lielākais grēks pret Pestītāju. No kurienes nākusi tāda mācība, ka Pestītāja mācekļiem jābūt izmisušiem, pirms tie varētu nonākt pie dzīvas ticības? Protams, tāda mācība – tā ir sātaniska, ka cilvēkam jābūt izmisušam, pirms no viņa var iznākt īstens kristietis. Tāda mācība grūž grēcinieku nāvē, nevis palīdz no turienes piecelties.”
Jā, tas ir tā, mīļotais Nikodēm. Tevi ir jāiegrūž nāvē. Tev ir jāatrodas izmisīgā stāvoklī, tieši tāpat kā mācekļiem. Tomēr tu negribi krist izmisumā. Bet kāpēc, mīļais Nikodēm? Tāpēc, ka tevī pašā ir tik ļoti daudz lēnprātības. Tu tik stipri tici Dievam un nedomā, ka varētu tikt notiesāts mūžīgai bojāejai. Tu mīli Pestītāju tik stipri, ka nežēlo ne spēkus, ne naudu, lai apglabātu Viņa miesas mirušas ticības kapā.
Dārgais kungs, kur tu esi ņēmis tik daudz lēnprātības? Kas tev ir devis tik lielu ticību un mīlestību? Tu savu stipro mirušo ticību esi saņēmis no sātana, bet piedevām viņš tev devis arī viltus mīlestību. Kāpēc tu nekad neesi nožēlojis grēkus un piedzimis no augšienes? Kāpēc tu neesi gājis ar Jēzus mācekļiem uz kristiešu dievkalpojumiem? Jēzus mācekļi taču dedzīgi sludināja par Pestītāja augšāmcelšanos. Bet kāpēc tu, sirdsmīļais Nikodēm, nekad nesludināji par augšāmcēlušos Pestītāju?
Tāpēc, ka tu nekad neesi ticējis Pestītājam, tu nekad neesi Viņu mīlējis un nekad neesi lējis asaras pie Viņa kājām. Tu nekad neesi kritis izmisumā par Viņa nāvi. Tu nekad neesi vēlējies atdalīties no pasaules un augstās priesterības un pievienoties mazajam ganāmpulkam, kas, sapulcējies aiz slēgtām durvīm, ir bēdās un izmisumā. Nē, tu nekad nevēlies kļūt tik bezprātīgs kā mācekļi, kuriem nākas atrasties izmisumā, kamēr mirusī ticība sagrūs līdz pamatiem.
Lūk, priesteri, rakstu mācītāji un farizeji apsūdzēja Nevainīgo pasaules tiesneša priekšā. Lūk, pasaules pūlis kliedz: „Sit krustā!” Pasaules tiesnesim, vietvaldim- pagānam, lai izpatiktu trakojošajam tautas pūlim, vajadzēja notiesāt Nevainīgo uz nāvi. Jāzeps un Nikodēms, pasaulīgās lēnprātības piemēri, apglabāja Jēzus miesas mirušās ticības kapā, bet bēdu nomāktie mācekļi atradās izmisumā, jo bija zaudējuši visas cerības par Pestītāja augšāmcelšanos.
Bēdu nomāktā Marija Magdalēna tagad sēž nošķīrusies un raugās uz Jēzus kapu. Viņa ir nolēmusi vēlreiz svaidīt krustā sistā un ērkšķiem vainagotā Ķēniņa miesas ar bēdu, ilgu un šķīstas mīlestības smaržīgajām zālēm, lai tās vēl kādu brīdi aizkavētu svētās miesas sairšanu.
Vai gan tu, Marija, spēsi ar savām asarām un vaidiem augšāmcelt Debesu Ķēniņu no mirušās ticības kapa? Vai gan tu ar savām asarām un vaidiem spēsi saviļņot garīgās nāves aukstās krūtis tā, lai tās pārplīstu, atvērtu savus vārtus un atbrīvotu Svēto no mirušās ticības kapa, kurā Viņš gulējis veselus trīssimt* gadus?
Tātad, Marija, ja tev būtu ticība kā sinepju graudiņš, tad tu varētu redzēt, kā tavas asaras uzplēš nāves aukstās krūtis. Un jūs, Jēzus mācekļi, kas izmisuma varā atrodaties aiz slēgtām durvīm, ja jūsos ir kaut dzirkstelīte cerības par dienas iestāšanos, tad atnāks Marija atnest jums neiedomājamu vēsti – Pestītāja svētās miesas ir pazudušas no kapa. Āmen.
_____________________________
* Acīmredzot te domāts, ka no Reformācijas iesākuma.