„Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?" Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis." Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. Bet, uzcēlies pirmajā nedēļas dienā rīta agrumā, Jēzus parādījās papriekš Marijai Magdalēnai, no kuras Viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis. Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar Viņu bijuši un tagad skuma un raudāja. Un tie, dzirdēdami, ka Viņš esot dzīvs un tā Viņu redzējusi, neticēja." (Mk 16:1-11).
Tagad pēc Dieva žēlastības, balstoties uz evaņģēlija tekstu, aplūkosim Jēzus augšāmcelšanos.
Pirmkārt: Kas novēla akmeni no ieejas kapā?
Otrkārt: Kas teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies?
Treškārt: Kas lēja asaras pie kapa?
Ceturtkārt: Kas pirmais un kas pēdējais ieraudzīja no mirušajiem augšāmcēlušos Jēzu?
Mēs vēlamies, lai visi kareivji kristu pie zemes kā miruši, kad no debesīm nonāks eņģelis. Mēs arī ceram, ka, raudot pie kapa, sērojošās un grēkus nožēlojošās Marijas acis atvērsies un viņa atskārtīs, ka krustā sistais Pestītājs ir dzīvs, tā ka viņai vairs nav jāmeklē dzīvais starp mirušajiem.
Pirmkārt: Kas novēla akmeni no ieejas kapā?
Tā Kunga eņģelis nolaidās no debesīm un novēla iedzimtās lēnprātības akmeni, ar kuru krietnie vīri Jāzeps un Nikodēms bija aizvēruši ieeju kapā. Šī iedzimtās lēnprātības akmens virspuse ir gluda, bet apakša diezgan grumbuļaina. Pie tam vēl tas ir tik smags, ka sievietei nav pa spēkam to novelt no ieejas kapā. Tāpēc viņām savā starpā nācās jautāt: „Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?”
Tā Kunga eņģelis noveļ akmeni un pats uz tā uzsēžas. Pagāniskie kareivji krīt pie zemes kā miruši, kad eņģelis nonāk no debesīm. Viņi vairs nespēja sargāt, kaut gan bija te ieradušies, lai, ne vairāk un ne mazāk kā, sargātu mirušās ticības kapu, ka Jēzus nevarētu no tā iziet.
Jēzus mirušās ticības kapā gulēja no tā laika, kad jūdi un pagāni sita Viņu krustā ar savu bezdievīgo dzīvi. Viņš tur gulēja no tā laika, kad cienījamie vīri Jāzeps un Nikodēms noņēma Viņu no krusta. Šie godājamie vīri nesita Viņu krustā kā jūdi, Pilāts un pagānu kareivji. Tomēr tie pasaules goda dēļ izrādījās mēmi suņi, kad tiem vajadzēja riet uz pasaules kungiem un bezrūpīgo pūli par briesmīgo un šausminošo Pestītāja noslepkavošanu. Neviens, izņemot grēkus nožēlojošo laupītāju, neriskēja atklāti pateikt, ka Jēzus ir nevainīgs. Tāpēc viņam tika apsolīta žēlastība un pestīšana.
Tad, kad viņiem vajadzēja riet uz Jēzus slepkavām, Jāzeps un Nikodēms bija mēmi suņi. Kāpēc viņi neaizstāvēja Jēzu, kad Tas bija vēl dzīvs? Tad viņi ne vārdiņa nebilda par Jēzus nevainīgumu un taisnumu, bet tikai pēc Viņa nāves gāja pie Pilāta un lūdza tam atļaut apglabāt Jēzus mirušās miesas. Tā viņi parādīja savu mīlestību uz Pestītāja mirušajām miesām, bet nevis uz dzīvo Dieva Dēlu. Viņi, pēc to domām, bija izdarījuši tik daudz laba Pestītāja mirušajām miesām, ka tiem nav jānožēlo savs mēmums. Bet viņiem vajadzēja paziņot pasaulei, jūdiem un pagānu tiesai, ka Jēzus nav izdarījis neko sliktu.
Kas aizdarīja viņu muti, kad vajadzēja pateikt patiesību slepkavām? Diemžēl neviens neizglābsies ar to, ka noliek Jēzus miesas zem pieklājības apsega mirušās ticības kapā un pasaules goda dēļ negrib pateikt patiesību Pestītāja slepkavām.
Otrkārt: Kas teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies?
Visa pasaule zina, ka Jēzus mira pie krusta. Tomēr šī zināšana neglābj pasauli no elles, jo pasaule nevēlas ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Bet, kā gan lai pasaule spētu tam ticēt, ja pat Viņa paša mācekļi neticēja, līdz nebija Jēzu redzējuši savām acīm.
Kas tad teica, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Sākumā eņģeļi sievietēm pavēstīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.” (Lk 24:5-6). Sievietes, kas bija sekojušas Jēzum no Galilejas, daļēji tam noticēja, taču mācekļi neticēja, kamēr paši nebija redzējuši savu Kungu. Pat Marija Magdalēna neticēja, pirms nebija Viņu redzējusi. Bet tā bija pirmā, kas paziņoja mācekļiem, ka Jēzus vairs nav kapā.
Mācekļi Pēteris un Jānis skrēja uz kapu. Jānis, kas bija jaunāks un skrēja ātrāk, tur nonāca pirmais un ielūkojās kapā. Aiz viņa parādījās arī Pēteris un sāka aplūkot līķautu un sviedrautu.
Ko Pēteris atrada mirušās ticības kapā, kad viņš tur iegāja? Neko citu, kā vien līķautu un galvas lakatu, kas, iespējams, ir vēl tur. Citu zīmju no Pestītāja, kā vien līķauts un galvas sviedrauts mirušās ticības kapā vairs nebija atlicis, un mirušajai ticībai piederīgie pielūdz tos. Viņi neapzinās, ka Pestītājs ir augšāmcēlies no miroņiem, un viņiem vienmēr vajag pieskarties šiem autiem, pirms tie sāk ticēt. Bet kam viņi tic? Viņi tic, ka kapā nav Jēzus mirušās miesas. Bet viņi netic, ka Jēzus augšāmcēlās no miroņiem un dzīvo ticīgo sirdīs.
Vai kareivji paziņoja pasaules kungiem un augstajiem priesteriem, kas ar viņiem notika? Jā, viņi to izstāstīja. Tomēr pasaules kungi netic, ka Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, un grib mazināt šī notikuma nozīmi. Tāpēc viņi apdāvina kareivjus ar naudu un māca tiem melot. Augstie priesteri un rakstu mācītāji visiem līdzekļiem cenšas nepieļaut, lai tauta ticētu, ka Jēzus augšāmcēlās no mirušās ticības kapa.
Protams, kareivji- pagāni izpilda to, ko tiem liek pasaules kungi. Viņi nebūt nesāk sludināt tautai, ka Jēzus augšāmcēlās, bet, pretēji savai zināšanai un sajūtām, melo tā, kā tiem likts. Viņi nav pilnīgi pārliecināti, vai Jēzus cēlās augšām vai necēlās. Taču viņi zina, ka eņģelis nolaidās no debesīm, ka viņi nokrita pie zemes kā miruši, un ka Jēzus miesas bija pazudušas. Bet arī par to viņi nestāsta ļaudīm, un melo, kā viņus mācīja, ka naktī atnākuši mācekļi un Viņu nozaguši.
Treškārt: Kas lēja asaras pie kapa?
Pie kapa raudāja Marija Magdalēna, un es domāju, ka viņa vēl joprojām tur raud. Ja es viņu pareizi saprotu, tad domāju, ka tā lej ilgu un mīlestības asaras. Bet viņas acis ir tā aptumšotas, ka savu Pestītāju tā notur par dārznieku. Viņa Jēzu neatpazīst, kaut arī raud par Viņu.
Vai nav pārsteidzoši, ka skumja un pēc Jēzus alkstoša dvēsele Viņu nepazīst, kaut gan Viņš stāv blakus. Viņa tik karsti lej asaras, ka neredz krustā sisto un ērkšķiem vainagoto Ķēniņu, bet uzskata To par dārznieku. Cik gan pasīvas ir neīstās pasaulīgās skumjas aklā nabaga sirdī, ja pat šī sieviete, kas ir Jēzus mīlestības salauzta un bēdu, ilgu un ciešanu satriekta, nepazīst To, kas izlējis Savas asinis, lai izpirktu viņu un citus grēku nožēlotājus.
Ak, skumdinātā Marija Magdalēna. Kāpēc tu skumja, nomākta un bēdu sagrauzta tagad sēdi pie Jēzus kapa un ilgojies ieraudzīt Viņa mirušās miesas? Vai tad tu nedzirdēji no eņģeļa mutes, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Kāpēc tu vēl meklē dzīvo pie mirušajiem? Novērsies no kapa un atskaties atpakaļ! Jēzus dzīvs stāv tev blakus un jautā: „Sieviete, ko tu raudi? Kuru tu meklē?”
Tagad tev ar savu muti jāapliecina, ka tu meklē Jēzu, un ka tava sirds deg ilgās pēc Viņa. Bet tu Viņu nepazīsti, kaut gan Jēzus stāv tev blakus, jo tu netici, ka Viņš ir augšāmcēlies. Tu vēl domā, ka Viņš ir miris. Bet tu viņu mīlēji no visas sirds, un tavas bēdas un asaras darbojas tik spēcīgi, ka Viņš ir spiests parādīt tev pats Sevi.
Ceturtkārt: Kas augšāmcēlušos Jēzu ieraudzīja pirmais un kas pēdējais?
Apbēdinātā Marija Magdalēna stāv vai sēž pie kapa un raud tur tik ilgi, ka krustā sistajam Jēzum Kristum ir jānāk pie viņas. Lai tas ir par piemēru visiem sērojošajiem, kuri lej asaras par Jēzu. Kad viņi pietiekami ilgi būs raudājuši pie kapa, sērojot pēc Jēzus miesām, Viņam nāksies tiem Sevi parādīt, lai tie pārliecinātos par Viņa augšāmcelšanos.
Toms, būdams neticībā, Jēzu redzēja pēdējais. Pāvils, kurš kādu laiku bija kristiešu vajātājs, ticīgajiem raksta: „Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” (1Kor 15:8).
Tātad, mēs dzirdam, ka Marija Magdalēna bija pirmā, kurai Kungs Jēzus parādījās, bet neticīgais Toms bija pēdējais. Bet Jēzus krusta ienaidnieki nekad nevarēs Viņu redzēt, ja vien Jēzus neķersies tiem klāt tik stipri, ka viņi kļūs akli un kritīs pie zemes.
Pakavējies tagad vienatnē pie kapa, ak, tu, cietēja Marija Magdalēna, un raudi, kamēr nodrebēs krustā sistā un no kapa augšāmcēlušā Jēzus sirds, kamēr Viņam nāksies nostāties tavā priekšā un noslaucīt asaras no tavām acīm. Skaties uz Viņu uzmanīgi. Varbūt tu pazīsi Viņa balsi, ja nejutīsi neko citu. Un, kad tavas acis atvērsies tik daudz, ka Viņu pazīsi, tad nometies ceļos Viņa priekšā, apkamp Viņa kājas un sauc: „Rabi!” Tas nozīmē: „Mācītāj, mans Kungs un mans Dievs!” Āmen.