Mācekļi, kuri devās uz Emavu, šodienas evaņģēlija tekstā parādīja, kāda bija viņu ticība pirms Pestītāja nāves. Pēc viņu runām kļūst skaidrs arī, ka to ticība bija izsīkusi, bet, kad mācekļu acis atvērās un tie Viņu pazina pie maizes laušanas, tad tie atkal ticēja, ka Pestītājs ir dzīvs. Tagad mēs ar mācekļu piemēru apskatīsim:
Pirmkārt: Kāda bija mācekļu ticība, Pestītājam dzīvam esot?
Otrkārt: Kāda bija viņu ticība pēc Pestītāja nāves?
Treškārt: Kāda izrādījās viņu ticība pēc Pestītāja augšāmcelšanās?
Mēs ceram, ka Pestītājs kā ceļabiedrs atnāks pie noskumušajiem mācekļiem, kuri dodas uz Emavu, un izskaidros viņiem Bībeli, un ka tie Viņu atpazīs maizes laušanā.
Pirmkārt: Kāda bija mācekļu ticība, Pestītājam dzīvam esot?
Mācekļi ticēja, ka Viņš atbrīvos Israēlu nevis no sātana varas, bet no ķeizara varas. Mācekļi domāja, ka Pestītājs kļūs viņiem par ķēniņu un ka ar Viņa palīdzību tie kļūs bagāti un pārvērtīsies kungos. Līdz tam laikam, kamēr viņi atradās mirušajā ticībā, to domās bija pasaulīgais un viņi nedomāja, ka kristietības dēļ pazaudēs savu mantu un godību. Tieši otrādi, viņi domāja, ka, pateicoties Viņam, varēs iegūt pasaulīgo bagātību un godību. Tie, kas pieder pie mirušās ticības, vēl tagad tā tic, un neviens tādā stāvoklī neiedomājas, ka kristietības dēļ pazaudēs savu mantu un godību.
Šiem nabagajiem nav ienācis prātā, ka garīgais Pestītājs būtu daudz vajadzīgāks par laicīgo pestītāju. No kurienes tad viņiem bija zināt, ka ir velna pavalstnieki? Viņiem bija grūti un apkaunojoši būt par pavalstniekiem pagāniskām varām un maksāt nodokļus pagāniem. Tas spēcīgi aizskāra viņu godu.
Mācekļi jau tad uzskatīja sevi par kristiešiem, bet vai kristietim piedienējās kalpot pagāniem un maksāt tiem nodokļus? Vai nebūtu bijis labāk, ja pagāni maksātu nodokļus kristiešiem? Tā vēl šodien domā visi tie, kas pieder pie mirušās ticības un uzskata sevi par kristiešiem, kaut arī tomēr neiedrošinās apliecināt, ka ir Dieva bērni. Viņi bēdājas, ka nodokļi ir smagi, likumi bargi un valdība ne tāda. Viņi vēlētos būt brīvi no apgrūtinošajiem nodokļiem. Tomēr viņi nejūt, ka velnišķais nodoklis ir smagāks par ķeizara vai ķēniņa nodokli. Velnam viņi nodokli maksā labprāt, taču laicīgām varām nodokli maksāt nevēlas.
Ja parādītos tāds kungs, kas apsolītu tos atbrīvot no visiem nodokļiem un maksājumiem, barotu tos un dzirdītu ar vīnu, tad viņš katrā ziņā būtu tiem piemērots pestītājs. Tādam pestītājam viņi ticētu. Bet sliktāks par pašu velnu ir tāds Kungs, kurš viņus bar un tiem pārmet par nepatiesību un bezdievīgu dzīvi un, pie tam vēl, nosoda vīna tirgotājus un dzērājus, kontrabandistus un netikles.
Ja tagad ķeizars vai imperators izrādītos pagāns, tad visi teiktu: „Vai kristietim ir jāmaksā nodokļi pagānam? Nebūt ne, bet kristietim būtu jātop atbrīvotam no visiem nodokļiem. Pagāniem nāktos maksāt nodokļus, bet ne kristiešiem.”
Tas nozīmē, ka mācekļi ticēja, ka Pestītājs nāks atbrīvot Israēlu no pagānu varas, bet nevis no velna varas. No kurienes tad viņi lai zinātu, ka tie vēl bija velna pavalstnieki. Cilvēki, kas piedzeras un kaujas, pārkāpj laulību un zog, nebūt nejūt, ka ir velna varā. Viņi domā, ka Dievs tiem ir žēlīgs, bet laicīgais likums pārāk bargs un netaisns, ja tas viņus apsūdz. Un būtu bijusi laba tāda valdība, kas ļautu visiem izvirtuļiem un zagļiem mierīgi dzīvot.
Tā kā mācekļu sirdis tik pilnā mērā bija piesaistītas pasaulei, viņi gaidīja tādu glābēju, kas atbrīvotu tos no pagānu varas un ieceltu viņus par valdītājiem un kungiem.
Otrkārt: Kāda bija viņu ticība pēc Pestītāja nāves?
Tad viņiem nebija nekādas ticības. Agrāk viņi bija ticējuši uz tādu Pestītāju, ar kura palīdzību cerēja iegūt laicīgu bagātību un godu, bet, kad šis Pestītājs nomira, viņu ticība pazuda. Viņi vairs nevarēja uzticēties agrākajam Pestītājam. Kaut arī iepriekš viņu ticība savā veidā bija tik stipra, ka pat nāve nevarētu to atņemt, bet tagad tā bija kļuvusi tik vāja, ka mācekļi bija pazaudējuši jebkādas cerības ieraudzīt Kungu šajā pasaulē. No šejienes mēs redzam, ka, kaut arī iepriekš ticība no ārienes bija šķitusi stipra un nesatricināma, zem tās mājoja slepena neticība. Tā nevar izpausties ātrāk, pirms būs miris laicīgais pestītājs.
Šai mirstīgajā pasaulē visi neatgriezušies un nepiedzimušie no augšienes cer uz nepareizo, pārejošo un mirstīgo pestītāju. Viņi cer, ka ar šī pestītāja palīdzību iemantos bagātību un godu. Tie pateicas viņam ar skaistām lūgšanām, jo mierīgi var kalpot vēdera dievam. Zaglis var pateikties Dievam par to, ka viņam ir izdevies ko nozagt un neviens to nav ieraudzījis. Laulības pārkāpējs var Dievam pateikties, ka neviens viņu nav pieķēris šajā izvirtībā.
Bet kādu dievu pielūdz neatgriezušies izvirtuļi un grēkus nenožēlojušie zagļi? Vai tāds dievs dzīvo debesīs vai ellē? Es baidos, ka bezrūpīgo un grēkus nenožēlojušo dievs atrodas ellē. Tie visvairāk cer uz to, kas viņus baro un uztur. Vīna tirgotāji visvairāk cer uz pestītāju, kas viņus iemācījis nodarboties ar vīna tirgošanos un nopelnīt ar krāpšanos. Tāds dievs atrodas vēderā. Laulības pārkāpēji un dzērāji uzskata, ka Dievs ir viņus izputinājis, taču tie paši savu miesas kārību dēļ ir izšķieduši savu mantu. Viņi netic, ka tos izputinājušais dievs atrodas vēderā. Tiesa, velns dažus ir iemācījis negodīgā ceļā kļūt bagātiem, bet citus tomēr padarījis nabagus.
Neatgriezies cilvēks ir tik dumjš, ka ar Pestītāja palīdzību domā iegūt bagātību un godu. Kad šis laicīgais pestītājs nomirst, viņam beidzas visa ticība, un, kad pamostas sirdsapziņa, grēki sāk Pestītāju sist krustā. Pestītājs tiek sists krustā cilvēka sirdī viņa grēku dēļ. Tad nomirst tas pestītājs, uz kuru cilvēks agrāk bija cerējis, bet viņa vietā atnāk neticība.
Uz ko var cerēt satriektie mācekļi, kad Labdaris ir miris? Tie taču cerēja saņemt no Viņa uzturu. Bāreņiem nāksies nomirt badā, jo no kā gan tie iztiks, ja Pestītājs, uz kuru tie bija cerējuši, ir miris; kad pasaule ir briesmīgi mainījusies, kad sirds ir bēdu nomākta, kad ļaudis sākuši ienīst, kad grēki sākuši dedzināt, un kad tiem sācis uzbrukt velns? Viņiem vairs cerību ne uz zemes, ne debesīs, tāpēc ka Pestītājs ir nomiris.
Diemžēl tikai tagad pie mācekļiem ir atnākusi nelaime, kad viņos apdzisusi ticība, beigusies mīlestība, izsīkusi lēnprātība un beigušās lūgšanas. Ja Pestītājs drīz nenāks pie mācekļiem, viņi nomirs sērās un izmisumā. Tomēr Jēzus nevar ļaut Saviem bēdu pārņemtajiem mācekļiem aiziet bojā izmisumā, bet, kad tie atrodas vislielākajā nelaimē, Viņš nāk tiem skaidrot Bībeli. Viņš beidzot nostājas to priekšā, un tie Viņu atpazīst pie maizes laušanas.
Treškārt: Kāda izrādījās viņu ticība pēc Pestītāja augšāmcelšanās?
Viņiem bija dzīva ticība un pārliecība par Dieva žēlastību un grēku piedošanu. Šī ticība tomēr nav tik stipra kā iepriekšējā mirusī ticība, ar kuras palīdzību viņi bija cerējuši iegūt sev laicīgo bagātību un godu. Bieži vien dzīvā ticība ir vāja arī lielās cīņas laikā. Pēc Pestītāja augšāmcelšanās mācekļi steidzās drīzāk pavēstīt citiem mācekļiem, ka viņi ir pazinuši savu Kungu.
Tajā ticībā, kas mācekļos parādījās pēc Jēzus augšāmcelšanās, reizēm ir jaušamas lielas bailes un centība, reizēm skumjas un ilgas, reizēm prieks un uzvara Svētajā Garā, bet reizēm smagas kārdināšanas un šaubas. Dzīvās ticības pazīme ir arī liela vēlēšanās pavēstīt citiem mācekļiem par saviem pārdzīvojumiem un aicinājums pastāstīt par kristietību. Toties pie mirušās ticības neko nerunā par kristietību. Kaut arī Pestītājs daudzreiz izteicās mācekļiem par Savām ciešanām, viņi neko nesaprata par izpirkšanu, grēku nožēlošanu un piedzimšanu no jauna. Viņos bija vienīgi nepareiza cerība uz tādu pestītāju, ar kura palīdzību tie iegūs pasaules bagātību un godu.
Mirušajā ticībā cilvēks ir garīgi pavisam akls. Tad nu, lūk, arī mācekļi Dieva vārdu un Rakstus saprata pavisam aplam. Viņi uzskatīja, ka apsolītais Pestītājs kļūs par pasaules ķēniņu. Kaut arī pravieši bija runājuši par garīgu Pestītāju, un kaut arī Pestītājs daudzas reizes bija runājis par Savu nāvi, tomēr mācekļi šīs runas neizprata.
Arī tagad piederīgie pie mirušās ticības apgriež otrādi Dieva vārdu un piemēro laicīgajam to, kas attiecas uz garīgo. Tomēr pēc Pestītāja nāves mācekļus piemeklē lielas bēdas. Kad pamostas sirdsapziņa, cilvēka sirdī daudzo grēku dēļ tiek sists krustā Pestītājs. Tad atmodinātajam cilvēkam rodas liela vēlēšanās klausīties, kā tiek skaidrots Dieva vārds. Nepazīstamais viesis, kas sērojošām dvēselēm paskaidro Dieva vārdu par Kristus ciešanām, atmodinātajiem ir dārgs. Tie Viņu lūdz: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!”
Ak, jūs, nobēdājušies mācekļi ceļā uz Emavu, kas ejat ar Jēzu, jūs Viņu neatpazīstat tāpēc, ka bēdas un izmisums ir aizvēris jūsu acis. Sāciet tagad centīgi lūgt nepazīstamo Rakstu Skaidrotāju, lai Viņš dotos kopā ar jums uz pilsētiņu, pirms iestāsies garīgā tumsa, jo žēlastības saule jau norietējusi. Lūdziet nepazīstamo Ceļabiedru, lai Viņš ietu ar jums uz pilsētiņu, uz kuru jūs dodaties. Iespējams, ka jūsu acis, kas ir bēdu un šaubu aptumšotas, Emavas pilsētiņā atvērsies. Iespējams, ka jūs maizes laušanas laikā atpazīsit krustā sisto Pestītāju.
Lūdziet nepazīstamo Ceļabiedru, lai Viņš atvērtu aklo nabadziņu acis saprast Bībeli, jo Viņš jums skaidro Mozus un praviešu rakstīto par Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Jūs, nabaga nogurušie ceļinieki, jūs, sērojošie, pasaules nicinātie mācekļi, lūdziet svešinieku, Bībeles Skaidrotāju, lai Viņš jūs nepamestu bēdās un izmisumā. Lūdziet, lai Viņš ietu jums līdzi uz pilsētiņu un būtu kopā ar jums, tāpēc ka žēlastības saule ir jau norietējusi un iestājies nāves vakars, un, kad garīgā tumsība pārņem jūs tā, ka neredzat vairs, kurp iet tālāk.
Ak, Tu, nezināmais Bībeles Skaidrotāj, atver prātu visiem aklajiem nelaimīgajiem. Izskaidro visiem sērojošajiem un šaubu māktajiem mācekļiem Mozus un praviešu Rakstus par Kristus nāvi un augšāmcelšanos tā, lai viņu sirdis iedegtos, lai viņu acis beidzot atvērtos un lai tie Tevi atpazītu maizes laušanā. Āmen.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
