„Bet tagad Es aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku - jo tie netic Man. Taisnību - jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu - jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.” (Jņ 16:5-14).
Šodienas svētā evaņģēlija tekstā Jēzus runā par došanos pie Tēva, un tāpēc bēdas pildīja mācekļu sirdis. Tomēr Viņš solīja sūtīt Aizstāvi, kurš mācīs tiem visu patiesību.
Tātad šobrīd pēc Dieva žēlastības apskatīsim, kā mācekļu sirdis ir skumju māktas, kad Jēzus nodomājis viņus atstāt.
Pirmkārt: Kā mācekļi noskumst, kad Jēzus aiziet.
Otrkārt: Kā apbēdinātie mācekļi kļūst prieka pilni par Jēzus augšāmcelšanos.
Pirmkārt: Kā mācekļi noskumst, kad Jēzus aiziet.
Kad mācekļi sekoja Kristum, cerēdami kļūt pasaulīgi laimīgi, pateicoties Viņam, tad, kad Kristus aizgāja, dabiski, ka viņi noskuma. Tas, ka Viņš aizgāja pie Tēva, toreiz notika redzamā veidā, caur nāvi. Mācekļu sirdis bija tā pielipušas pasaulei, ka nespēja neskumt, kad nomira viņu laicīgā cerība. Jēzus nomira un atstāja mācekļus lielās bēdās.
Tagad tas notiek tā, ka, ja kristiešu sirdis ir pielipušas pasaulei, Jēzus mirst viņu sirdīs, un tie tāpēc bēdājas. Evaņģēlijā Pestītājs runā par bēdām, kas piepilda mācekļu sirdis, kad tie pamana vai sajūt, ka Jēzus ir miris. Mācekļu sirdis bija pilnīgi pielipušas pasaulei, kad Jēzus nomira. Pēc Viņa nāves to sirdis bija skumju pilnas, kas arī izrāva viņus no pasaules.
Diemžēl mūsdienās Jēzus jau ir miris daudzu kristiešu sirdīs, un tāpēc viņi nav nobēdājušies, bet ir apmierināti ar šo mirušo stāvokli. Viņi nav skumuši, raudot un vaimanājot pēc Jēzus žēlsirdīgā tuvuma. Viņu Pestītājs tagad guļ kapā. Daži, protams, raud un vaimanā par Jēzus nāvi, bet tie vairs nespēj ticēt, ka Viņš augšāmcelsies. Tādi ieskatās kapā, bet Viņu tur neatrod.
Kā gan tev, Pēteri, palīdzēs tas, ka tu ielēksi kapā un paraksies līķautos, ja nespēsi noticēt, ka Jēzus ir dzīvs, kaut arī sievietes Viņu redzēja? Ko tu, Pēteri, domā, kad sieviešu Pestītājs ir dzīvs, bet tavs Pestītājs vēl miris? Sievietes priecājas, bet tu skumsti. Sievietes tic, ka Viņš ir dzīvs, bet tu netici. Tu pārliecinājies, ka Jēzus nomira tavā sirdī. Tu neesi pārliecināts, ka Viņš tomēr ir atkal dzīvs, kaut arī tu to vēlētos. Un ar tādu zināšanu tev ir jādodas uz mirušo valstību.
Kaut arī tu raudi, vaimanā un esi dziļās bēdās, kaut arī brīnies un apdomā, kā Jēzus miesas varēja pazust no kapa, tas viss, kā arī lēkšana kapā un rakšanās līķautos, neglābs tevi līdz pat brīdim, kamēr tavs Pestītājs ir miris. Savu dziļo bēdu dēļ tu neatgriezīsies pasaulē, bet savas lielās neticības dēļ tu nenonāksi debesīs.
Otrkārt: Kā apbēdinātie mācekļi kļūst prieka pilni par Jēzus augšāmcelšanos.
Mēs skaidri zinām, ka visi Jēzus mācekļi noskuma, kad Viņš tos atstāja. Vai visiem būs prieks par Viņa augšāmcelšanos? Jā, tieši visiem tiem, kuri nopietni sekoja Kristum.
Taču šis prieks neatnāks pie visiem vienlaikus. Pirmā šo prieku izjuta Marija Magdalēna, kura spitālīgā Sīmaņa mājās pret Jēzu parādīja lielu mīlestību, jo saņēma lielu piedošanu. Viņa izlēja dārgu svaidāmo eļļu uz Jēzus galvas (Mt 26:7). Šī bijusī prostitūta pirmā ieraudzīja un sajuta, ka lielais krusta Nesējs un ērkšķiem vainagotais Ķēniņš ir augšāmcēlies.
Bet tomēr tu, Marija, nedomā visu laiku par sevi kā par labāko kristieti, kaut arī varēji pirmā redzēt To Kungu. Tev nav tāda Gara spēka, lai tu labāk par visiem varētu palīdzēt Kristus Valstībai. Tu neesi klints, uz kuras Kristus vēlējās dibināt Savu draudzi. Šī klints – tas ir Pēteris. Bet Jānis – viņš ir tas māceklis, kuru Jēzus jo īpaši mīl. Kaut arī tu esi pirmā, kurai Jēzus parādījās, tomēr, pateicoties tam, tu neesi pati labākā kristiete. Kaut arī Pēteris un Jānis tagad raud un vaimanā, bet tu esi priecīga, Tas Kungs nostāsies arī viņu priekšā un viņu bēdas beigsies. Tad, ieraugot To Kungu, mācekļi priecāsies.
Bet, kad Toms ieraudzīs To Kungu? Viņš vēl staigā savus ceļus un nav kopā ar draugiem mācekļiem kristīgajā draudzē. Es domāju, ka viņš nespēs ieraudzīt To Kungu, pirms nebūs kopībā ar mācekļiem. Ja Toms dzīvo viens un meklē Kristu vientulībā, vai Kristus ieradīsies paņemt viņu no šī stāvokļa?
Tom, es domāju, ka tev vajadzētu ienākt kristīgajā draudzē, pirms atnāks Jēzus parādīt tev Savas brūces. Tu nekādi nekļūsi augšāmcelšanās svētības dalībnieks, pirms neienāksi draudzē. Lai arī cik grāmatu tu būtu vientulībā izlasījis un mājās lūdzis, tur tu pat ne drusku nekļūsi kristietis. Atnāc vispirms uz kristīgo sadraudzību un iesākumā atrodi draudzi, tikai pēc tam tu varēsi atrast Kristu. Un mēs ceram, ka Toms, kuram ir patiesas bēdas par Kristus nāvi, ieraudzīs un ticēs jau uz dzīvo Jēzu, kad ienāks kopībā ar mācekļiem un būs viņu vidū.
Bet Nikodēmam un viņa ticības brāļiem Kristus neatdzīvosies ne šajā, nedz nākamības pasaulē, lai arī cik nevainojami pasaules acīs viņi būtu un lai cik stipri arī sašustu par laicīgā pūļa darbiem un nodomiem, kas kliedz: „Sit Viņu krustā!” Viņi neatnāks uz šo raudošo un vaimanājošo muļķu istabu, bet savā lēnprātībā guldīs Kristus miesas mirušās ticības kapā un dosies tieši pie Dieva. Viņu sirdīs nav bēdu par Kristus nāvi, nedz arī prieka par Viņa augšāmcelšanos. Viņu pestītājs tagad un uz visiem laikiem paliek kapā.
Izjust prieku par augšāmcelšanos spēj vienīgi tie, kas ir kopā, raudot un vaimanājot par Jēzus nāvi, ilgojoties pēc Viņa žēlsirdīgās klātbūtnes. Viņi saņems Svēto Garu un spēku sludināt evaņģēliju visai radībai. Viņi sekos Jēzus asiņainajās pēdās uz Ciānas kalnu, kur varēs ieraudzīt lielo krusta Nesēju un baudīt svētlaimi, raugoties uz Viņi tagad un mūžīgi. Āmen.