Marijas dienā

   „Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams." Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja." (Lk 1:26-38). 

   Par Dieva Dēla ieņemšanu un piedzimšanu no šķīstas jaunavas Bībelē ir daudz rakstīts kā pirms Pestītāja piedzimšanas, tā arī pēc, un pasaules gudrie ir lauzījuši savas galvas, pētot, kā tas varēja notikt. Taču viņu pētījumi nav palīdzējuši ne viņiem, nedz arī citiem. Ja pat dabiska ieņemšana un piedzimšana nav prātam aptverama un saprotama, tad cik gan daudz nereālāk pasaules gudrajiem saprast Dieva Dēla piedzimšanu.
   Tagad sev kā noderīgu un pamācošu piemēru ņemsim jaunavas Marijas ticību, tā ka šoreiz mēs aplūkosim, kā Dieva Dēls un Marija izrādās esam tas svētītais sievas dzimums, kas sadragās čūskai galvu.
   Pirmkārt: Kāpēc Jaunavu Mariju izraudzīja kā piemērotu nest Dieva Dēlu zem savas sirds?
   Otrkārt: Kāpēc Marija kļuva priecīga, kad tās radiniece Elizabete sāka ar viņu runāt?
   Lai Dievs pēc Savas žēlastības dod, ka visas jaunavas kļūtu auglīgas Svētā Gara spēkā un dzemdētu pēc Tēva tēla jaunu cilvēku.
   Pirmkārt: Kāpēc Jaunavu Mariju izraudzīja kā piemērotu nest Dieva Dēlu zem savas sirds?
   Mēs nezinām, kāds īpašs svētums viņai piemita. Mēs nezinām, vai viņa bija labāka, lēnprātīgāka vai nevainojamāka par visām citām Ciānas meitām, kuras dzīvojušas pasaulē pirms un pēc viņas. Tomēr mēs no evaņģēlija dzirdam, ka viņa bija apžēlota, tāpēc ka eņģelis viņai neteica: „Priecājies*, lēnprātīgā jaunava!” vai „Priecājies, svētā jaunava!”, bet viņš teica: „Esi sveicināta, tu apžēlotā!”
   Šis vārds ir skaistāks un jaukāks nekā lēnprātīgā vai cildenā jaunava, un skaistāks nekā svētā jaunava, kādā katoļi sauc Mariju. Katoļi saka, ka Marija ir svētā jaunava un apgalvo, ka Marija bija nevainīga jaunava gan pirms Pestītāja piedzimšanas, gan arī pēc tam.
   Kāda tagad varbūt arī ir lēnprātīga vai krietna, taču ne pārāk daudz jaunavu ir nevainīgas, un tomēr neviena svēta uz zemes neatradīsies. Taču ļaunāk par visu ir tas, ka nav daudz apžēlotu jaunavu, kaut arī tik daudzas ir atmodušās. Viņas atgriezušās atpakaļ bezrūpībā.
   Mēs no evaņģēlija dzirdam, ka Marija bija izredzēta, tāpēc ka eņģelis viņai teica: „Esi sveicināta, izredzētā!**” Visām krietnajām un nevainīgajām vajadzētu tiekties uz to lielo mērķi, lai arī viņas tiktu izredzētas, ja tās vēl nav apžēlotas un neatrodas žēlastībā.
   Tagad seko otrs jautājums: Vai Marija bija izredzēta sava svētuma dēļ, vai pateicoties svētītajam dzimumam, kas no viņas nāca? Kad pirmajai sievietei tika dots žēlsirdīgais apsolījums, ka sievas dzimums sadragās čūskai galvu, Ieva domāja, ka šim svētītajam dzimumam būtu jāpiedzimst no viņas. Tomēr tas izrādījās mānīgs pieņēmums, jo viņa neiedomājās, ka no nešķīstām asinīm rodas nešķīsta sēkla.
   Vai toreiz Marijas asinis bija labākas nekā Ievas? Mēs ticam, ka apžēlotajai asinis ir šķīstākas nekā tādai, kura neatrodas žēlastībā. Mēs ticam, ka pēc radīšanas žēlastības Marijai bija īpašas rakstura īpašības, tādas kā lēnprātība un pacietība, pazemība, paklausība un vēlēšanās pakļauties Dieva gribai. Viņai bija arī nomākts stāvoklis, caur kuru Svētais Gars varēja pamodināt garīgas rūpes par pašas un citu dvēseļu pestīšanu.
   Bet Marija netika izredzēta vienīgi šo dāvanu dēļ, bet tā svētīgā dzimuma dēļ, kas sadragās galvu čūskai, kā to Dievs teica Ābrahāmam: „Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” (1Moz 22:18). Šī sēkla pāriet no Ābrahāma pie Dāvida, bet no Dāvida pie Marijas. Svētā substance apslēptā veidā tika pastāvīgi nodota no dzimtas uz dzimtu līdz Marijai, un, pateicoties Svētā Gara spēkam, viņā atdzīvojās. Vārds, kas iesākumā bija pie Dieva, kļuva par miesu. Ar to arī tagad beidzas visas zināšanas, visa izprašana, visa apjēgšana, viss saprāts. Jānis saka: „Un Vārds tapa miesa.” (Jņ 1:14). Vārds, kas iesākumā bija pie Dieva, tādējādi kļuva miesa.
   Kristieši dažreiz ir stāstījuši, kā vārds tapa miesa, kad Dieva Vārds kļuva dzīvs viņu sirdīs. Viņi ir stāstījuši, kādas sajūtas un iespaidi tiem tad ir bijuši. Vai tad tas nav piemērs, kas parāda, kā vārds kļuva miesa? Grieķiski vārds – tas ir logos, bet latīniski – idea.
   Otrkārt: Kāpēc Marija kļuva priecīga, kad tās radiniece Elizabete sāka ar viņu runāt?
   Ja Marijai būtu palikušas slepenas šaubas par Dieva Dēla ieņemšanu, tāpēc ka eņģeļa apsolījums bija pilnīgā pretrunā ar viņas prātu, tad šaubas beidzās, kad kristiete Elizabete viņu uzrunāja un pārliecināja par Kristus, tas ir, apsolītā Pestītāja cilvēcisko piedzimšanu.
   Svētais Gars piepildīja Elizabeti tūlīt pēc Marijas sveiciena, un Gars pateica Elizabetei, ka Dieva māte ir atnākusi viņu sveicināt. Tad Elizabete aizgrābtībā stiprā balsī uz Mariju sauca: „Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt. Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies." Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.” (Lk 1:41-47).
   No tā tu, bēdīgais, grēkus nožēlojošais un šaubu māktais cilvēk, redzi, kā Dievs caur otru kristieti var nostiprināt šaubīgā ticību un iedarboties tik spēcīgi, ka noskumušie sāk līksmot. Tev ir iemesls priecāties, tu, Marija, Jāzepam saderinātā līgava. Tu vīra nepazini, bet tomēr kļuvi grūta. Tevī mājo svētītā sēkla, ko sauc par sievas dzimumu, kas sadragās čūskai galvu. Tu apžēlota, ne jau dēļ savas tikumības vai svētuma, ne dēļ savas šķīstības vai pazemības, bet pateicoties tevī mītošajai svētītajai sēklai.
   Mēs ticam, ka visiem, kas raugās uz Marijas bērnu, būs daļa pie šīs sēklas. Pateicoties tai, viņi būs svētības stāvoklī, kad ieņems šo sēklu sevī no Svētā Gara. Viņi var arī priecāties, kad kāds kristietis tiem apstiprinās, ka viņos mītošā svētīgā sēkla – tā nav netikles sēkla, bet sievas svētīgā sēkla, kas sadragās čūskai galvu.
   Priecājies tagad, tu, kas kļuvusi grūta no Svētā Gara. Visas zemes tautas tevi teiks svētu, kas esi ticējusi eņģeļa apsolījumiem. Arī pati tu jutīsi, ka esi svētīta gan laikā, gan mūžībā, tāpēc ka ticēji eņģeļa apsolījumiem. Āmen.
________________________

* Marijas laikos „Priecājies” nozīmēja sveicienu, kas atbilst mūsdienu „Sveicināta”.
** Pēc Bībeles jaunā tulkojuma.