Vasarsvētku dienā

   „Jēzus viņam atbildēja: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!" (Jņ 14:23-31). 

   Šodienas evaņģēlijā Pestītājs paziņo: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” Mums, izejot no šī teksta un uzticoties Dieva žēlastībai, nākas aplūkot, kā Svētais Gars vada Jēzus mācekļus un atgādina tiem visu, ko Jēzus teicis.
   Kad Jēzus šī evaņģēlija teksta beigās paziņoja: „Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj,” tad mums šie vārdi ir jāuzņem kā pamācošs piemērs un jāizpēta, kā šīs pasaules valdnieks māca pasaules bērnus nogalināt Pestītāju, un kā viņš atgādina tiem nešķīstā gara visu agrāk teikto.
   Šīs pasaules bērni, labāk nekā Dieva bērni, atceras, ko tiem pienākas teikt. Tiesa, gan vieniem, gan otriem ir vajadzīga atgādināšana, tā ka Jēzus mācekļi jau sen būtu aizmirsuši Viņa vārdus, ja Svētais Gars nebūtu tiem atgādinājis un tos pamācījis. Ja velna mācekļi reizēm aizmirst kādu vārdu un apklust, velns, protams, to atkal no jauna atgādina, kā ir jāiebilst. Bet Jēzus mācekļi bieži aizmirst, ko Jēzus tiem teicis par modrību.
   Kad Jēzus mācekļiem ir jābūt modriem un jālūdz Ģetzemanes dārzā, tad tos cenšas pārmākt miegainība. Bet Ģetzemanes dārzs taču ir vieta, kur tiem bija jābūt modriem un jāraugās, kā no Debesu Tēva svētās miesas krīt asins lāses un kā pa Viņa seju plūst asins sviedri. Tur tos vēlas pārņemt miegainība. Viņi ar snaudu cīnās tā, ka drīz vien aizmirst būt nomodā. Tāpēc arī velns var sijāt viņu dvēseles kā kviešus. Tomēr Svētais Gars tiem atgādina par to lielo cīņu, kurā cīnījās Debesu Tēvs. Šī lieta vienmēr ir bijusi neskaidra, tāpēc mācekļu sirdsapziņā ir palicis atgādinājums, ka viņiem ir vairāk jācenšas palikt nomodā krusta pakājē. Raudzīšanās uz Pestītāju Ģetzemanes dārzā nav tik skaidra kā skatīšanās uz Viņu pie krusta, tāpēc ka Ģetzemanes dārzā viņi cīnījās ar miegu, bet krusta pakājē tie bija nomodā.
   Protams, velna kalpiem labāk izdodas palikt nomodā tad, kad Jēzus mācekļi cīnās ar miegainību. Jo arī Jūda tad ir nomodā, lai varētu aizvest ienaidnieku pulku uz Ģetzemanes dārzu. Jūdam labāk par visiem ir zināms, kur Jēzus ar mācekļiem ir nomodā, bet, ja viņš aizmirstu, tad velns katrā ziņā to tam atgādinās. Jo velns taču pateica augstajiem priesteriem, kā tiem jāapsargā kaps. Viņi Pilātam paziņoja: „Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām.” (Mt 27:63). Te velna mācekļu atmiņa izrādījās labāka nekā Jēzus mācekļiem, kuri tad neko neatcerējās par augšāmcelšanos.
   Tomēr vēlāk, kad Svētais Gars sāka Jēzus mācekļiem atgādināt, viņu atmiņa noskaidrojās. Svētais Gars mācekļiem atgādināja arī par viņu grēkiem, piemēram, Pēterim par viņa krišanu, kad tas noliedza Pestītāju. Viņi atcerējās arī to grēku, ka bija Pestītājam teikuši: „Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” (Lk 9:54).
   Svētais Gars atgādināja Pēterim par pirmajām žēlastības zīmēm, kad tas kristiešiem rakstīja: „Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.” (2Pēt 1:16). Kā gan evaņģēlisti varētu pierakstīt Jēzus sprediķus pēc tik daudziem gadiem, ja Svētais Gars nebūtu viņiem tos atgādinājis?
   Svētais Gars arī pamāca Jēzus mācekļus, kā tiem sludināt evaņģēliju un ko atbildēt, kad tos sauks pie tiesas. Mēs dzirdam Pestītāja vārdus, lai mācekļi nerūpējas par to, ko tiem atbildēt, jo tajā brīdī tas viņiem tiks dots. Svētais Gars Jēzus mācekļiem atgādina arī par mirstību. Kad tiem piezogas mīlestība uz pasauli, atnāk Svētais Gars un atgādina viņiem par nāvi un mūžību. Tad pasaules mīlestība uz kādu laiku atkāpjas. Tā nu Svētais Gars Jēzus mācekļiem atgādina visu, par ko Jēzus runāja.
   Nešķīstais gars saviem mācekļiem atgādina visu, ko tiem iepriekš mācījis, kā rīkoties. Patiešām, viņi paši neko daudz neatceras par savām ļaundarībām, bet velns laiku pa laikam piespiež tos atcerēties par savām blēdībām, tas ir, par to, kā viņi tad un tad viltīgi krāpuši ļaudis. Pēc tam tie dižojas ar savām afērām. Tomēr nešķīstais gars neatgādina tiem viņu grēkus ar nodomu, lai viņi tos nožēlotu, bet viņš atgādina to prātos katru blēdību ar mērķi, lai arī paši varētu ar to palielīties, bet citi par to pasmietos. Nešķīstais gars arī pamāca savus mācekļus, kā tiem iebilst kristiešiem un par viņiem ņirgāties. Jo īpaši viņš ir trenējis pagānus, kā mocīt kristiešus. Taču tas izrādījās velnam kā liels zaudējums, jo, kad kādi pagāni redzēja, cik pacietīgi kristieši izrādījās un ar kādu vīrišķību viņi devās nāvē, tad tie ļoti brīnījās. Daudzi pagāni par kristiešiem kļuva tieši tāpēc, ka redzēja, kā kristieši mirst priecīgi.
   Tomēr ne vienmēr velna kalpi zina, kas tiem jāatbild, bet bieži kļūst mēmi. Kad viņiem vajadzēja ar Stefanu strīdēties par kristietību, tie nespēja pretoties tam garam un gudrībai, ar kādu Stefans runāja. Kad velna kalpam neizdodas strīdā uzvarēt, velns māca savus kalpus saukt kristiešus uz tiesu, lai tur varasvīru priekšā sniegtu viltus liecības, kā kristieši nekaunīgi izsakās pret likumu un baznīcu. Pasaules likums arī ir tā vislabākā aizsardzība sātana apustuļiem. To viņš, velna kalps, izkropļo un sagroza tā, ka kristietis izrādās vainīgs. Patiesībā visi bezrūpīgie cilvēki ir lauzuši uzticības zvērestu ķēniņam un darījuši tādas lietas, par kurām pienāktos sods un par kurām valstsvīri sodītu, ja vien kristieši vēlētos aicināt pagānus uz tiesu. Taču pagāni nekļūst lēnprātīgāki no tā, ka varasvīri tos soda, bet kļūst vēl cietsirdīgāki. Lai tas paliek uz viņu atbildības, ka tie ienīst un apspiež kristiešus. Jo reiz jau tie ieraudzīs To, kuru ir caurdūruši. Un tomēr Svētais Gars nepārstāj viņiem pārnest ar kristiešu muti. Visu savu dzīvi tie dzirdēs, kāda gara bērni viņi ir, lai mūžībā nevarētu teikt, ka nav tikuši brīdināti un pamācīti.
   Kas attiecas uz citām Svētā Gara kalpošanām, tad ziniet, ka Svētajam Garam ir divas kalpošanas. Pirmkārt, „Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.” (Jņ 16:8). Bet pasaule nespēj izturēt tamlīdzīgas pamācības, jo, kad Svētais Gars atmasko pasauli par grēkiem, tad sātans pretojas, sakot: „Tev nav vērts man pārmest, jo no tā es kļūst nevis labāks, bet sliktāks.” Visi sātana kalpi aiz viņa atkārto: „Mēs kļūsim cietsirdīgi no tik bargām pamācībām.” Tomēr Svētais Gars ir sācis pārmest ar vārdiem no Pētera mutes.
   Tūlīt tajā pat dienā, kad Pēteris pieņēma Svēto Garu, viņš sāka pārmest laicīgo ļaužu pūlim, kas bija atnākuši pasmieties par pirmajām Svētā Gara darbībām, sakot: „Tie salda vīna pilni.” (Apd 2:13). Viņus Pēteris apsūdzēja kā Pestītāja slepkavas. Kāpēc Pēteris uz viņiem nerunāja skaisti un pieklājīgi? Jo bezrūpīgi cilvēki jau parasti saka: „Mēs paklausīsimies to, kurš pamāca pieklājīgi.” Bet Pēteris nevarēja runāt pieklājīgi uz Pestītāja slepkavām, jo Svētā Gara kalpošanā ietilpst arī pasaules atmaskošana par grēkiem, vai nu tie to klausās vai ne. Ja kāds no šiem rājieniem nocietinās, tad lai nocietinās. Kas ir ļauns, lai kļūst vēl sliktāks. Un Pēteris tomēr ar savu pirmo bargo sprediķi iekaroja Debesu valstībai daudzus tūkstošus dvēseļu. Šī sprediķa iedarbība bija tik spēcīga, ka daudzi tika sirdī aizkustināti un, gribēdami iemantot mūžīgo dzīvību, jautāja: „Brāļi, ko lai mēs darām?” (Apd 2:37).
   Tagad jau ne visai daudzi no bezrūpīgo pūļa tiek sirdī aizkustināti. Protams, velns ir izkalis bruņas tiem, kuri nav atmodušies, bet Dievs tos atstājis nocietināšanās tiesai. Mums nav jāuzskata, ka apustuļu laikos būtu bijis vairāk atmodināto nekā šodien. Tur bija daudz vairāk ļaužu, bet par kristieti kļuva labākajā gadījumā viens no simta. Tie nedaudzie cilvēki, kuri toreiz kļuva kristieši, visi pameta to zemi pirms Jeruzālemes sagraušanas. Bet mūsdienu jūdiem nevajag priecāties par to, ka toreiz lielākais vairums ļaužu nekļuva par kristiešiem. Drīzāk viņiem vajadzētu stipri izbīties, lai ar tiem nenotiktu tas, kas notika ar jūdiem pagātnē. Ienaidnieks tos nogalināja tieši viņu nocietināšanās dēļ.
   Daži šīs pasaules gudrie tomēr uzskata, ka diemžēl visa kristīgā mācība ir nepatiesa, tāpēc ka tik maz ļaužu kļuvuši par kristiešiem, un tie paši tikai prāta aprobežotības dēļ. Kaut kāda nabadzīte – prostitūta, kaut kāds liels dzērājs un kaut kāds blēdis no kaimiņiem ir kļuvuši par kristiešiem, bet, lūk, no kungiem un šīs pasaules gudrajiem un no kārtīgiem cilvēkiem neviens apustuļu laikos par kristieti nekļuva. No šī fakta kādi pasaules gudrie izsecināja, ka visa kristīgā mācība ir nepatiesa un ka pasaule būtu daudz labākā situācijā, ja tāda neprātīga mācība vispār neparādītos pasaulē.
   Pavisam noteikti, ka sātana karaļvalsts dzīvotu varenā spēkā, ja šī bezprātīgā mācība neatnāktu no Galilejas līdz pat šejienei. Tā arī mūsdienās nokristījušies pagāni saņem lielu mierinājumu no tā, ka tikai nedaudzi kļūst par kristiešiem, un varbūt, ka vēl mazāk ticībā noturas. Tas nu tagad ir redzams, cik šaura vieta ir šie šaurie vārti. Pat tiem nedaudzajiem, kuri tos atraduši, pa dzīves ceļu jāklejo ar bīšanos un drebēšanu. Velns nesnauž, un viņš nebūs pārāk maigs ar tiem, kuri sašaurina viņa valstību. Viņš parāda zobus ikvienam, kurš nedod mieru tā sirdsapziņai. Ja šī atmoda notiktu citā vietā, kur ir daudz augsto priesteru un laicīgu valdītāju, tad, protams, velns jau drīz vien izklīdinātu kristiešus.
   Svētajam Garam ir arī citas kalpošanas, pateicoties kurām Viņu sauc par Aizstāvi. Viņš aizstāv bēdu māktos Jēzus mācekļus, jo pasaule tos ienīst un vajā. Kad viņiem kā rēcošs lauva uzbrūk velns, meklējot, ko varētu aprīt, kad nešķīstais paštaisnības gars uzbrūk viņu ticībai, vēloties atstumt to dvēseles prom no Jēzus krusta, tad Svētais Gars aizstāv grēku nožēlotājus un sērojošos, kā arī tos, kas cīnās ar šaubām, jo Jēzus Savā evaņģēlijā ir teicis: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums.”
   Klausieties šo vēsti, jūs, bēdu māktie un grēkus nožēlojošie. Ja Jēzus kādreiz arī aiziet, tad Viņš ir solījis atgriezties. Bieži ar Jēzus bēdīgajiem mācekļiem notiek tā, ka Jēzus tos pamet uz īsu laiku. Viņš paslēpj Savu žēlsirdīgo vaigu, tā ka kristietis ne vienmēr sajūt Jēzus žēlsirdīgo klātbūtni. Tad arī velns uzveļ kristietim briesmīgus kārdinājumus, bet paštaisnības dēmons grib iznīcināt viņa ticību. Tomēr Jēzus ir nodomājis atkal atgriezties, lai aizstāvētu Savus nobēdājušos mācekļus. Tad Viņš atkal atstāj tiem Savu mieru, kas uzvar pasaulīgos kārdinājumus. Es zinu, ka patiesie mācekļi ir ieguvuši šo mieru. Bet velns neļauj viņiem to baudīt, bet nežēlīgi uzbrūk un grib atņemt mieru, ko Jēzus tiem dāvājis. Tad nāk Aizstāvis Svētais Gars un atgādina viņiem visu, ko Jēzus tiem teicis par Debesu valstību, „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1Kor 2:9).
   Tagad, kad pasaule ir tik šausmīga un velns tik briesmīgs, miesa tik vāja un nāve tik tuva, mums nāktos lūgt lielo krusta Nesēju un ērkšķiem vainagoto Ķēniņu, lai Viņš mums sūta Svēto Garu. Lai Viņš dod mums Svēto Garu, ka mēs varētu cīnīties lielajā karā un piedalīties lielajā cīņā, lai mēs varētu uz ceļiem pierāpot pie žēlastības troņa, kad mūs spēcīgi nomāc nāve. Žēlsirdīgais Kungs Jēzus Kristus, kas ar Savām asinīm cīnījies un pasauli uzvarējis, lai dod mums spēku un drosmi cīnīties un darboties mūsu dārgajā ticībā un uzvarēt velnu un pasauli, ka pēc tam mēs varētu dziedāt uzvaras dziesmu. Āmen.