„Pēc tam Jēzus vēlreiz parādījās mācekļiem pie Tiberijas jūras. Tas notika tā: tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms, saukts dvīnis, Nātānaēls no Kānas Galilejā, Cebedeja dēli un vēl divi citi Viņa mācekļi. Sīmanis Pēteris viņiem saka: "Es iešu zvejot." Tie saka Viņam: "Mēs iesim Tev līdzi!" Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja. Rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus viņiem saka: "Bērni, vai jums ir kas ko ēst?" Tie Viņam atbildēja: "Nav!” Viņš tiem sacīja: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!" Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma. Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: "Tas ir Kungs!" Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu. Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi. Jēzus viņiem saka: "Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši." Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.” (Jņ 21:1-11).
Apustulis Jānis rakstīja par lielo lomu Tiberijas ezerā. Mācekļi zvejoja zivis, bet neko nenoķēra, kamēr nepazīstams vīrs no krasta lika tiem izmest tīklu laivas labajā pusē. Tad viņi izvilka simts piecdesmit trīs lielas zivis. Jānis pirmais pazina, ka krastā stāvošais vīrs ir pats Kungs Jēzus. Pēteris metās ūdenī, lai drīzāk skatītu svešinieku.
Ja mēs sākumā runāsim par šo lielo zivju lomu, tad sapratīsim, ka ar to jāsaprot garīgais loms. Bet, kas tas bija par lomu, kad tika nozvejots daudz prāvu zivju? Mums ar jums nekad nav izdevies noķert lielas zivis – tikai dažas mazas zivteles, kas peld seklos ūdeņos. Lielās zivis peld dziļumā un neļauj sevi noķert, jo baidās no Svētā Gara tīkliem. Šie tīkli nav tik smalki kā zirnekļa tīmekļi, kuros velns ķer savas zivis. Mācekļu loms patiešām bija liels, bet mēs domājam, ka lielās zivis, tas ir, šīs pasaules gudrie un kungi, netika noķertas vairāk kā simts piecdesmit trīs visā tajā laikā, kad tika iegūtas cilvēku dvēseles Debesu valstībai. Pāvils saka, ka ne jau daudz gudro pēc miesas tika aicināti. Ne jau daudz šo pasaules vareno tika aicināti, jo viņu galvās ir tik daudz zināšanu, ka tie uzskata, it kā viņiem vislabāk zināms, kur iet ceļš uz debesīm. Vienkāršos ļaudis ir vieglāk ar Svētā Gara tīklu izvilkt krastā, kad mācekļi pēc Jēzus pavēles izmet tīklu no laivas pa labi.
Jānis pirmais atskārta, ka nepazīstamais vīrs bija Tas Kungs, bet Pēteris metās ūdenī, lai ātrāk nokļūtu krastā Viņu aplūkot. Pēteris arī bija pirmais, kas nonāca mūžības krastā savas asiņainās mocekļa nāves dēļ, bet Jānis izrādījās, ka bija pēdējais. Ja aplūkojam viņu raksturus, tad redzam, ka Pēteris bija dedzīgs ikvienā situācijā, kā bezrūpības laikā, tā arī kristietības izplatīšanā. Tāpēc arī Pestītājs uzticēja viņam Debesu valstības atslēgas. Jānis savukārt pēc rakstura bija lēnprātīgs. Viņš atpūtās pie Jēzus krūts Svētā Vakarēdiena laikā. Tomēr viņi abi bija draudzes balsti. Pēteris bija spēcīgs sludināt un pamodināt ļaudis no grēku miega. Jānis daudz nesludināja, bet viņš tomēr bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja.
Svētais Gars darbojas saskaņā ar katra cilvēka raksturu. Pēteris pēc dabas bija karstasinīgs, un šo ātrsirdību pavadīja liels Svētā Gara spēks sludināt. Jānim bija mierīgs raksturs, un šim raksturam piemita apbrīnojama Svētā Gara dāvana sludināt par mīlestību. Ja Pētera sprediķis varēja izsaukt tikai lielus un spēcīgus pārdzīvojumus, tad Jānis ar mīlestības sprediķi varēja ietekmēt kristiešu modrību un labāk izraut sirdis no pasaules valgiem, pamodināt savstarpēju mīlestību un apslāpēt lepnību. Abi kristietībā bija vajadzīgas un spēcīgas autoritātes, un abi bija labi zvejnieki. Ja Pēteris bija pirmais tīkla izmetējs loma vietā, tad Jānis tīklu ar zivīm vilka krastā pēdējais.
Arī šajā kristietībā bija dažādas cilvēka dabai dotas dāvanas, bet Svētais Gars darbojās saskaņā ar katra raksturu. Dažos Viņš darbojās ar lielu spēku sludināt atgriešanos no grēkiem, lai pamodinātu ļaudis, bet dažos ar spēku skaidrot Dieva vārdu. Dažos Svētā Gara ietekmē mita karsta mīlestība un spēcīgi garīgie pārdzīvojumi, bet dažos Viņš darbojās ar garīgu gudrību.
Ja tagad palūkosimies, kādu lielu žēlastību mums ir parādījis Tas Kungs, tad mums būtu iemesls Tam Kungam pateikties, ja vien mēs to spētu. Mēs skaidri zinām, ka daudzi kristieši, brāļi un māsas, kuri pamodušies, pateicoties šai kristietībai, jau ir iemantojuši labāku zemi un debesis, kur viņi dzied pateicību lielajam Radītājam par gaismu, kas šajos pēdējos laikos atspīdējusi ziemeļos, kur agrāk valdīja akla migla. Kur agrāk gaudoja vilku bars, tagad čivina zīlītes un lakstīgalas. Kur agrāk dzērāju dēļ valdīja raudas un vaimanas, tur tagad dzirdamas prieka un līksmības balsis. Kur agrāk bija lāsti, strīdi, kautiņi kā starp vecākiem un bērniem, tā arī starp laulātajiem, tur tagad iestājies miers un mīlestība. Ja tikai tā būtu vienīgā kristietības ietekme, tas jau būtu milzīgs iemesls pateikties un slavēt To Kungu.
Tomēr mums ir vēl cerība un pilnīga pārliecība par to, ka šī kristietība sasniegs mūžību. Tikai kapa tajā pusē, kur apgaismotās dvēseles dzied uzvaras dziesmu Dievam un Jēram, kļūs skaidrs, kurš šajā pasaulē bijis uzticīgs, kurš te meklējis un zvejojis cilvēku dvēseles Debesu valstībai, kurš centīgi darbojies Tā Kunga vīnadārzā, kurš pacietis šīs pasaules bērnu izsmieklu, vajāšanas un pretestību, kurš nepelnīti cietis netaisnības dēļ. Tas Kungs saskaitīs ikvienu asaru tiem, kas te cietuši Jēzus vārda dēļ, un tiem, kuru grēku nožēlas asaras ir mazgājušas Jēzus kājas. Tas Kungs saskaitīs Marijas asaras, kas nokritušas uz Jēzus kapa. Viņi redzēs krustā sisto un ar ērkšķu vainagu vainagoto Ķēniņu stāvam Ciānas kalnā un rādām Savas brūces, kuras Viņš uzņēmās Savas mīlestības dēļ. Tad smējēji redzēs, par kuru tie ņirgājušies.
Jāni, tu pirmais uzminēji, ka krastā stāv Tas Kungs. Viņš gaida, kad nogurušie mācekļi atpeldēs līdz brīnišķīgajam mūžības krastam. Velc tīklu ar zivīm krastā, un pēc tam pastāsti kristiešiem, cik daudz dvēseļu esi ieguvis. Pēteri, lec ūdenī, lai ātrāk skatītu savu Kungu un Pestītāju stāvam brīnišķīgajā mūžības krastā un gaidām nogurušo dvēseļu ierašanos. Un jūs, pārējie mācekļi, kuri zvejojat zivis, tuvojieties arī jūs krastam un lūdziet, lai Kungs Jēzus dotu mums spēku, gudrību un saprašanu, metot tīklus.
Ak, Tu, Nepazīstamais, zvejnieku Skolotāj, kas stāvi mūžības krastā, uzklausi grēku nožēlotāju un ar sviedriem vaigā strādājošo mācekļu lūgšanas: Mūsu Tēvs debesīs. Āmen.