„Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!” (Ps 51:3).
Kad Dāvids diezgan bieži savu grēku dēļ nokļuva nelaimē, tad viņam no bezdibeņa vajadzēja saukt uz debesu augstumiem. Dāvida grēku nožēlas psalmi liecina, ka viņš grēku dēļ atradās lielās bēdās. Sirds nomāktībā viņš no bezdibeņa sauca uz debesu augstumiem tik ilgi, kamēr nesaņēma atbildi no augšienes.
Nožēlas laikā Dāvida lūgšanu spēks bija ļoti liels. Visiem grēku nožēlotājiem no tā vajadzētu ņemt mierinošu un pamācošu piemēru, kā tiem būtu jālūdz Dieva, lai Viņš saprastu un izglābtu tos no elles. Bet tajā situācijā šķiet, ka Dievs ir ļoti tālu un Viņš nevar sadzirdēt nožēlas pilno grēcinieku nopūtas. Kaut arī Dāvids dažreiz juta, ka Dievs ir tālu un viņu atstājis, tomēr tam nācās saukt no bezdibeņa uz debesīm un klauvēt pie žēlastības durvīm, lai tās atvērtos.
Lūk, jums, grēku nožēlotāji, piemērs, kā jāsauc un jāklauvē pie žēlastības durvīm, kaut arī ienaidnieks bieži jūsu prātos sūta domu, ka jūs lūdzaties ar tik ļaunām, aukstām un cietām sirdīm. Dievs nedzird jūsu lūgšanas. Jūs esat ellē, bet Dievs ir debesīs. Bet arī tad nepārstājiet saukt. Ja neatvērsit savas sirdis un nekliegsit, jums uz mūžu vajadzēs iegrimt dziļajā bezdibenī.
Šodienas evaņģēlija tekstā mums ir dots mierinošs un pamācošs piemērs, kā Dievs dzird grēkus nožēlojošu grēcinieku lūgšanas, kad muitnieks nopūtās: „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” (Lk 18:13). Sirds Izmeklētājs saka, ka viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par farizeju. Stāvi tagad tā patālāk, tu, grēkus nožēlojošais un apbēdinātais muitniek, un nopūties tik smagi, lai tavas nopūtas no bezdibeņa paceltos augšup. Drīz tu atgriezīsies mājās taisnots. Drīz tu atradīsies lielā templī, kur vairs nevajadzēs nopūsties, bet būs jāpriecājas par lielā Radītāja žēlastību. Viņš laulības pārkāpēju un zagli attaisnoja vienas vienīgas nopūtas dēļ, kas pacēlās no satriektas sirds dziļumiem. Uzklausi, žēlsirdīgais un grēciniekus mīlošais Dievs, grēku sūdzētāju un muitnieku nopūtas: Mūsu Tēvs debesīs.
Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." (Lk 18:9-14).
Pēc svētā evaņģēlija un Dieva žēlastības vadības mēs tagad parunāsim par grēkus nožēlojošā muitnieka nopūtām.
Pirmkārt: No kurienes rodas muitnieka nopūtas?
Otrkārt: Kādu iedarbību rada muitnieka nopūtas?
Pirmkārt: No kurienes rodas muitnieka nopūtas?
Mēs vēlamies un ceram uz Dievu, lai muitnieka nopūtas būtu dzirdamas no bezdibeņa augšup, un lai muitnieks atgrieztos savās mājās vairāk taisnots nekā farizejs.
Tās rodas no satriektas sirds. Kad pamostas sirdsapziņa, tā sāk pārmest muitniekam par laulības pārkāpšanu, zagšanu, dzeršanu, lamāšanos un kaislību uz tērpiem, kā arī par citiem tādiem grēkiem, no kuriem farizejs pasludina sevi kā brīvu. Šos sirdsapziņas pārmetumus izsauc tiesa. Muitnieka acis atveras un viņš savu asu priekšā redz nāvi, notiesāšanu un mūžīgu bojāeju. Tad paštaisnums saceļas kā apsūdzētājs un prātā paziņo: „Tagad tu esi bezdibeņa malā, un tev ir jādodas uz elli.”
Visiem pamodinātajiem atmošanās sākumā neapšaubāmi ir bijusi notiesājoša sirdsapziņa. To izsaucis stingrais Dieva taisnums un baušļu lāsts. Cilvēks, kuru līdz sirds dziļumiem ir pamodinājusi bauslība, redz sevi ellē, bet neredz ceļu, kas viņu no turienes izvestu. Līdzīga atmoda bija arī Dāvidam, un tāda pati atmoda notika ar mācekļiem pēc Pestītāja nāves. Viņiem bija zudusi jebkāda cerība, bet agrākās mirušās ticības vairs nebija. Tāda atmoda notika ar Luteru un ar visiem kristiešiem, kuri bija izgājuši cauri patiesai žēlastības kārtībai.
Kristiešiem līdz pat šim laikam ir jāatceras, kāda bija viņu pirmā atmoda, lai tie neaizmirstu, kā Dieva Gars tos ar bauslību atmodinājis un kā viņi atbrīvojušies no baušļu lāsta.
Kad nožēlas pilnais muitnieks atnāk uz baznīcu lūgt, sava necienīguma dēļ viņš nostājas atstatu un neuzdrošinās pat acis pacelt uz debesīm, pret kurām tik briesmīgi ir grēkojis. Viņš sit sev pa krūtīm un saka: „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Šī īsā nopūta nāk no nospiestas un satriektas sirds. Vai Dievs dzird tik nederīgas lūgšanas? Es ticu, ka Dievs tās dzird, bet farizejs tam netic. Pēc viņa domām, muitnieks – tas ir vissliktākais cilvēks pasaulē ne tika savas nekam nederīgās dzīvošanas dēļ, par kuru neviens nevarētu pateikties, bet viņš ir vēl sliktāks savu nopūtu dēļ, kuras traucē farizeja centīgajai lūgšanai. Tāpēc farizejs pie sevis priecājas, ka nav tik slikts, kā šis muitnieks.
Farizejam ir skaistas lūgšanas un dievbijīga dzīve. Viņš gavē un dara labus darbus. Salīdzinājumā ar farizeju, muitnieks – viņš ir skrandainis, kuram būtu jādod tikai kauli un zivju atliekas. Viņš ir tik slikts un pasaules nicināts, ka tam nevajadzētu ļaut staigāt pa zemi, nemaz jau nerunājot par templi. Vai tad Dievs dzird tāda cilvēka nopūtas? Vai tad viņš būs tas, kas ies mājās vairāk taisnots nekā farizejs? Tas ir pilnīgā pretrunā ar farizeja saprātu. Ja Debesu valstībā ir tādi cilvēki, tad farizejs tur nevēlētos atrasties.
Otrkārt: Kādu iedarbību rada muitnieka nopūtas?
Ja muitnieks aiziet mājās vairāk taisnots nekā farizejs, tad viņa nopūtas ir iedarbojušās spēcīgāk nekā pats cerējis. Kad tieši bauslības pamodināts cilvēks sāk nopūsties, tad vispirms viņš jūt, ka sirds ir cieta, auksta, lepna, nepakļāvīga un pilna velnu, kuri tur rosās. Bet, kad sirds jūt apspiešanu, no tās ceļas slepenas nopūtas. Tās nāk no Svētā Gara darbības, kaut arī neviens nepievērš tām uzmanību. Jo vairāk Svētais Gars cilvēkā darbojas, jo smagākas kļūst viņa nopūtas. Un beidzot viņš ir spiests nopūsties tik smagi, ka nopūtas paceļas līdz debesīm.
Daži saka, ka pamodies cilvēks, kurš nopūšas, vēl atrodas zem bauslības. Bet, ko nozīmē Pāvila teiktais, ka „pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām”? (Rm 8:26). Es saprotu šos vārdus tā, ka arī Pāvilam pašam bieži nācās nopūsties. Tātad, mēs redzam, ka muitnieka nopūtas iedarbojas tik spēcīgi, ka viņš dodas mājup vairāk taisnots nekā farizejs.
Bet ne visas nopūtas ceļas no Svētā Gara darbības. Arī pasaulīgās skumjas izsauc nopūtas. Paštaisnība un miesaskārību velns arī izraisa nopūtas. Bet nopūtas, kuras izsaucis Svētais Gars, atšķiras no citām.
Tagad nostājies attālāk, tu, grēkus nožēlojošais muitniek, un nopūties: „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Šī nopūta, kas plūst no bēdīgas, nožēlas māktas un satriektas sirds, patiesībā ir iespaidīga un svarīga. Tā darbojas tik spēcīgi, ka tu ej mājās vairāk taisnots nekā farizejs. Ja tu te kādu laiku esi nopūties smagas sirdsapziņas dēļ, tad drīz nokļūsi mājās taisnots. Dzimtenē jau vairs neatskan nopūtas, bet ir dzirdami prieka saucieni Tēva mājokļos, jo pazudušais dēls ir pārnācis mājās. Tur visiem bērniem un kalpiem ir līksmība. Dieva bērnu prieks un triumfs ir dzirdams tālu. Āmen.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
