„Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries." Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” (Mk 7:31-37).
Balstoties uz svētā evaņģēlija tekstu un iepriekš teikto, pēc Dieva žēlastības aplūkosim:
Pirmkārt: Kā atveras kurlā ausis?
Otrkārt: Kā var likt mēmajam runāt?
Pirmkārt: Kā atveras kurlā ausis?
Pirms mūsu atgriešanās mēs visi bijām kurli un mēmi. Jūs zināt un labi atceraties to laiku. Tad Dieva vārds, līdzīgi troksnim virs galvas, iegāja pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, un neviens vārds neiekļuva sirdī.
Bet, kad Dieva vārdu sāka sludināt pareizā kārtībā un skaļā balsī, un kad Jēzus iesaucās: „Efata, tas ir: atveries!” (Mk 7:34), tad dažu kurlo ausis atdarījās, lai dzirdētu un klausītos Dieva vārdu citādi nekā iepriekš. Dieva vārds radīja centību. Tad bija stipra vēlēšanās klausīties un mācīties. Bet, kad pirmā dedzība sāka apdzist, pazuda arī centība un vēlēšanās klausīties Dieva vārdu. Laicīgā pasaule sāka ieņemt arvien lielāku vietu kristiešu sirdīs. Viņiem vairs nebija tik daudz laika, lai nāktu klausīties Dieva vārdu.
Iemesls tam, ka apdzisa sākotnējā dedzība, ir nevis mācībā vai Vārda izmaiņā, bet gan pašu kristiešu slinkumā, bezrūpībā, mīlestības un modrības trūkumā un iespējams, ka garīgajā miegā, kurā mācekļi ieslīga Ģetzemanes dārzā, kur Jēzus svīda asins sviedrus. Kaut arī Viņš trīsreiz nāca tos modināt, mācekļu grēku miegs bija tik dziļš, ka viņi Debesu Tēva ciešanas redzēja it kā pa miegam, un, beidzot, viņi nezināja, no kurienes nāk šīs briesmīgās ciešanas un kāda tām ir ietekme.
Ak, jūs, Jēzus mācekļi, esiet nomodā un klausieties, vai šodien Jēzus nopūšas arī par mums. Viņš nopūšas ne tikai par bezrūpīgiem cilvēkiem, kuri ir kurli un mēmi, bet arī par tiem, kuru ausis reiz bija atvērušās, kad Viņš sauca: „Atveries!” Bet tie atkal kļūst kurli. Tas notiek tāpēc, ka kristieši neaizsargā savas ausis no pasaules vējiem. Jā, drīz iestāsies kurlums, ja šīs pasaules aukstais vējš varēs iepūst ausīs, bet jo īpaši, kad jūs guļat. Nedodiet Jēzum iemeslu atkal par jums nopūsties. Jo reiz jau par jums Viņš tik smagi pārdzīvoja.
Otrkārt: Kā var likt mēmajam runāt?
Jūs taču zināt, ka mēs visi, atrazdamies bezrūpības stāvoklī, bijām mēmi. Brālis neteica brālim: „Iepazīsti To Kungu!” Neviens gājējam uz mūžību neprasīja: „Uz kurieni tad tu ej?” Visi kurli un mēmi stāvēja nāves krastā, tā ka vispār neviens neatvadījās no ceļiniekiem. Visi devās uz mūžību kurli un mēmi, un viņi neatstāja atvadu vārdus palicējiem.
Kad Jēzus ar šo atmodu pieskārās mēmā mēlei, tā atbrīvojās, un mēmais sāka skaidri runāt. Daudzi tad varēja pateikties Dievam par to lieko žēlastību, ka lielais Radītājs atvēris kurlā ausis un atbrīvojis no saitēm mēmā mēli. Tad kroplie lēkāja kā brieži Ciānas kalnā un mēmo mute piepildījās ar pateicības vārdiem.
Tagad liela daļa atkal ir kļuvusi mēma, un izskatās, ka nav vairs par ko pateikties. Ne jau mācība ir vainojama šai mēmumā. Es domāju, ka tā (mācība) nekādi nav sasaistījusi kristiešu mēles vai aizbāzusi viņu mutes. Mēmums nāk no pašu kristiešu slinkuma un nolaidības. Tas parādās mīlestības dēļ uz šo pasauli, aiz nevēlēšanās būt nomodā, un garīgā slinkuma dēļ.
Jūs, Jēzus mācekļi, esiet modri! Ja jūs kļūsit kurli un mēmi, Jēzus par jums nopūtīsies un vērsīs skatu uz debesīm. Mēs ceram, ka Debesu Tēvs izdzirdēs Sava Dēla nopūtas un dos Viņam spēku saukt: „Atveries!”, lai kurlo ausis vēl atvērtos un mēmo mutes piepildītos ar pateicību. Bet man šķiet, ka ir nepatīkami dzirdēt Jēzu nopūšamies par tiem kurlajiem un mēmajiem, kuru ausis reiz atvērās un kuru mutes agrāk bijušas pilnas pateicības.
Mīļie brāļi, nebrīnieties, ja es dažreiz jums pārmetu garīgu slinkumu un kūtrumu. Arī jūsu sirdsapziņa var liecināt, ka trūkumi un vainas ir gan dzirdēšanā, gan runāšanā. Arī par sevi es nevaru pateikt, ka būtu labāks. Bet liekas, ka Dievs vēlas mūs pamodināt un pasteidzināt, lai mēs garīgā slinkuma dēļ nepiekustu traukties uz mūsu lielo mērķi.
Tagad mēs dzirdam, ka mūs gaida grūti laiki un ka Dievs pārbauda mūsu ticību. Stāv rakstīts, ka Dievs sitīs Ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs (Cah 13:7; Mt 26:31). Kad šīs pasaules lielie un varenie saceļas pret Kristu, tad mācekļi sanāk vienkopus lūgt. Es patiesi ticu, ka Dievs vēl spēj sagraut Ahitofela* padomus un padarīt tos nespēcīgus.
Varenais Israēla Gans ar lielām pūlēm savāca Savas avis miglas laikā, kad avis kā kazas izklīda pa Israēlas kalniem. Viņš gāja grūtu un smagu ceļu, meklēdams pazudušās avis Ciānas kalnā, Sarkanās jūras krastā un pie Jordānas upes. Viņš rūpējas par avīm un tās gana, ved tās uz labākām ganībām un vada pie dzīvā ūdens.
Lai lielais Israēla Gans pasargā, uztur un saglabā Savas avis no sala, sniegputeņa un vētrām, lai tās būtu pasargātas no vilku zobiem, lauvu nagiem un pūķa rīkles, un lai trīcošās un bēdīgās Jēzus avis drīzāk nonāktu brīnišķīgajā mūžības krastā un Ciānas kalnā, lai tur lēkātu kā brieži. Tur neviens vilks vairs nekamps un neplosīs Jēzus avis, un nebūs vairs dzirdama lauvu rēkoņa. „Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi.” (Atkl 12:9).
Priecājieties, debesis, bet bēdas jums, kas dzīvojat uz zemes un jūras, jo pie jums nonācis velns lielā niknumā, zinādams, ka tam daudz laika vairs nav atlicis. Palieciet labā cerībā, jūs, zīlītes un ķauķi, drīz jūs sēdēsit dzīvā vīnakoka zaros un dziedāsit slavu lielajam Radītājam, kurš iedvesis jūsos dzīvību. Āmen, allelujā! Āmen.
----------------------------------------------
* Ahitofels – ķēniņa Dāvida padomnieks, kas pārgāja sacēlušā dēla Absaloma pusē. Viņš izdarīja pašnāvību pēc tam, kad Absaloms nepaklausīja viņa padomam. 2Sam 15:12 – 17:23.
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |
