„Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?" Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?" Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu." Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi." Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?" Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?" Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lk 10:25-37).
Šodienas evaņģēlija tekstu skaidro dažādi. Vieni domā, ka evaņģēlijā atstāstītais gadījums patiešām ir noticis. Bet otri atkal uzskata, ka tā ir tikai līdzība, stāstīta tiem, kuri nezina, kas ir viņu tuvākais. Trešie savukārt nonākuši pie secinājuma, ka ar žēlsirdīgo samarieti domāts pats Pestītājs, kurš žēlo grēku nožēlotājus, tas ir, garīgo laupītāju ievainotās dvēseles, un atved tās mājvietā. Tagad pēc Dieva žēlastības aplūkosim žēlsirdīgo samarieti.
Pirmkārt: Kas par cilvēku ir žēlsirdīgais samarietis?
Otrkārt: Kāds cilvēks krita laupītāju rokās?
Treškārt: Kā žēlsirdīgais samarietis rīkojas ar cilvēku, kurš kritis laupītāju rokās?
Pirmkārt: Kas par cilvēku ir žēlsirdīgais samarietis?
Pēc pasaules domām, viņš ir slikts cilvēks. Pirmkārt, viņš ir cēlies no nicināmas dzimtas. Otrkārt, viņam ir savāda ticība. Farizejiem un senseniem kristiešiem negribas ar viņu saieties un apmeklēt tā mājas. Viņi baidās apgānīties no sarunas ar samarieti. Dievbijīgi un cienījami ļaudis viņa mājai iet garām, jo tam ir nepareiza ticība. Viņi baidās, ka tiem pielips briesmīga slimība, ja tie parunāsies ar viņu.
Samarietis labi zina, ka jūdi to nicina. Viņi taču ir vadīti pareizā Mozus ticībā un jau no bērnības bijuši paklausīgi bauslībai. Jūdi nevēlējās pat dzert ūdeni, kuru pasmēlis samarietis. Tāpēc samariete, kad Pestītājs palūdza viņai ūdeni, teica: „Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” (Jņ 4:9). Viņa zināja, ka jūdi dziļi nicina visus, kuri tic, līdzīgi samariešiem, un ka jūdi samariešus uzskatīja par visnederīgākiem cilvēkiem un nevēlējās ar tiem kontaktēties. „Samarietis” – tā bija vissliktākā iesauka, kādu vien varēja dot cilvēkam. Jūdi nevarēja vēl stiprāk apsūdzēt un apsmiet Pestītāju, kā vien teikt: „Tu esi samarietis un Tevī ir velns. Tu esi musinātājs un nekrietns cilvēks, tāpēc ka neliec mierā godīgu cilvēku sirdsapziņas.”
Farizeji un senseni kristieši uzskata, ka samarietis ir vēl sliktāks par pagānu. Tieši farizejs ir sensens kristietis, kas bijis kristietis jau no bērnības, kaut arī nezina, kā viņš ir kļuvis par kristieti.
Farizeja kristietība balstās uz to, ka viņš ir apgraizīts, tas ir, kristīts; ka viņš ir Ābrahāma pēctecis, tas ir, viņa vecāki ir kristieši; ka viņš ir uzaudzis Mozus mācībā, tas ir, luterticībā; ka viņš ir ēdis Pashā jēru, tas ir, Svēto Vakarēdienu; ka viņš ir dzīvojis pieklājīgi un godīgi, tas ir, viņš nav ticis sodīts par dzeršanu vai par svētdienas neievērošanu. Lūk, uz tādu sensenu kristietību tagad cer farizeji un rakstu mācītāji. Neskatoties uz to, neviens no viņiem nezina, kurš ir tā tuvākais, kaut arī katehismā lasa par bauslības būtību. Viņi par savu tuvāko neuzskata nevienu, izņemot tos sensenos kristiešus, kuri tic tāpat kā viņi paši.
Samarietis, kuram ir citāda ticība un kuru farizejs nicina un ienīst pārmešanas* dēļ, ir vēl sliktāks par pagānu. Viņš farizejam nav tuvākais. Ja samarietis liktu farizeja sirdsapziņu mierā, tad tas vēl kaut kā varētu uz viņu paskatīties. Bet samarietis smagi izsmej farizeju, nosaukdams to par liekuli, kristieti tikai vārda pēc, par laulības pārkāpēju un odžu dzimumu, un pie tam vēl šo pieklājīgo un cienījamo vīru sūta uz elli. Tad sirds dziļumos sāk locīties čūskas dzimumi. Septiņi velni, kas atrodas farizeja sirdī, sāk spārdīties, jo nevar vairs mierīgi gulēt.
Te sensenais kristietis ņem no zemes akmeni, nūju vai pagali un ar tās palīdzību domā pārmācīt samarieti, kas traucē viņa sirdsapziņai. Viņš tik kvēli cīnās par taisnību, ka šļāc žulti. Paštaisnības melnās asinis kopā ar žulti pil no aknām un lepnība sūcas ārā no liesas. Mantkārības gars saceļas, kad samarietis prasa, lai farizejs nožēlo savus agrākos noziegumus un atsakās no greznības. Farizeja lepnība ir tik liela, ka viņš nu nekādi negrib izsūdzēt savus ļaunos darbus.
Šie sātana eņģeļi dzīvo farizeja miesā; žultspūslī – garīgs ienaids, aknās – paštaisnība, liesā – lepnība, kuņģī – alkatība, un miesaskārība savā vietā. Tie visi, kā sarunājuši, uzbrūk farizeja prātam un tā to apdullina, ka viņš vairs nezina, kas ir tā tuvākais. Bet samarieti, kurš nedod mieru viņa sirdsapziņai, jānogalina un jānoslauka no zemes virsas, jo tas rada nemieru un sagrauj farizejisko kristietību.
Vai tu zini, dārgais farizej, kurš ir tavs tuvākais? Tas taču nav samarietis, kas tevi lamā un nosoda? Farizejam tuvākie un ticības brāļi – tie ir tie, kuri staigā lepni uzposušies un rīko dzīres, kristības un bēres. Viņi atbalsta dzeršanu, viņi svētī baznīcā un nolādē krogā, viņi ir dievbijīgi baznīcā un bezdievji vieglprātīgo sabiedrībā, baznīcā viņi uzvedas pieklājīgi, bet, izejot no tās, pārkāpj laulību, baznīcā viņi ir skaidrā, bet ārpus tās piedzērušies līdz nemaņai.
Skat, kādi ir farizeja tuvākie un ticības brāļi. Bet samarietis nav farizeja tuvākais, jo ir musinātājs, viltus pravietis un garīgi lepnais. Viņš rāj farizeju un nedod mieru tā sirdsapziņai. Viņš nav farizeja tuvākais, bet gan ļauns cilvēks, nešķīstā gara sūtnis, Dieva un cilvēku ienaidnieks, kuru vajadzētu nogalināt un noslaucīt no zemes virsas, jo Viņš ir teicis: „Es esmu Dieva Dēls.”
Vai tagad tu apzinies, krietnais farizej, kurš ir tavs tuvākais? Vai tavs tuvākais ir samarietis? – Ne par ko, bet tavi tuvākie – tās ir pieklājīgas netikles, kuras tevi skūpsta, godīgi zagļi, kas piesedz tavu ļaunumu, līdzcietīgi spirta tirgoņi, kas ar degvīnu atdzesē tavu mēli, skaidri dzērāji, kas aicina tevi uz kāzu dzīrēm, kā arī pasaulīgā augstākā sabiedrība un cienījami zemnieki, kas netraucē tavu sirdsapziņu. Viņi – tie ir tavi tuvākie. Bet samarietis, kas rāj, apsūdz un nosoda kārtīgus ļaudis, varbūt ir tuvākais velnam. „Tu esi samarietis, un tevī ir velns”,- farizeji paziņoja Pestītājam, kad Viņš sāka tiem pārmest, nosaukdams tos par liekuļiem, odžu dzimumu un laulības pārkāpēju cilti.
Ja samarietis būtu tiem pateicies un viņus uzlielījis, tad varbūt viņi būtu atzinuši to par savu tuvāko, bet, tā kā viņš sāka tos kritizēt un nosodīt, tad izdzirdēja pret sevi vērstu vārdu „samarietis”. Tāds tagad, garīgajā nozīmē, ir žēlsirdīgais samarietis, kas parādījis līdzjūtību sliktam cilvēkam, kurš kritis laupītāju rokās.
Otrkārt: Kāds cilvēks krita laupītāju rokās?
Tagad palūkosimies, cik nožēlojamā situācijā bija nonācis šis cilvēks, kad atnāca samarietis un parādīja viņam žēlastību. Pestītājs nav pateicis, kāpēc šis cilvēks pilnīgi viens devies tādā ceļā, kur klaiņo laupītāji. Citi cilvēki noteikti sagaidītu kādu ceļabiedru, ja dzirdētu, ka uz ceļa ir laupītāji. Bet šim nabagam nācās vienam pašam doties no Jeruzālemes, tas ir, no netiklības pilsētas, meklēt patieso tēviju. Mēs nezinām, vai viņš vispār bija ar kaut ko apbruņots. Iespējams, ka viņš gāja kā klejojošs tirgotājs vienīgi ar savu preci. Šim vientuļajam ceļiniekam droši vien bija nedaudz naudas vai mantu somā, tāpēc ka laupītāji jau nevar aplaupīt cilvēku, kuram nekā nav.
Kad laupītāji metās atņemt viņa mantu, tad viņš, bez šaubām, cīnījās. Tomēr spēka tam pietika pavisam neilgi, jo viņam uzbruka daudz laupītāju. Un droši vien, ka sākumā tie viņu piekāva gandrīz līdz nāvei, pēc tam atņēma tā ceļa pārtiku un nozaga arī viņa mantas. Tā kā viņš bija tik smagi piekauts, tad gulēja uz ceļa knapi dzīvs un nespēja pat tik skaļi iekliegties, kā kliedza tad, kad viņam uzbruka laupītāji.
Tagad notika tā, ka priesterim, levītam un samarietim nācās iet pa to pašu ceļu, taču ne kopā, bet katram atsevišķi. Priesteri tajos laikos nevēlējās iet pa vienu un to pašu ceļu ar samarieti, kas bija disidents, kā to nevēlas arī mūslaikos. Arī levīts, kurš tad kalpoja par kantoru, atteicās no samarieša sabiedrības, lai viņam nepieliptu „suņu slimība”**.
Nožēlojamais cilvēks, kas nokļuvis laupītāju rokās, gulēja uz ceļa kails un tikko elpoja. Pirmais parādījās priesteris, palūkojās uz viņu un pagāja garām. Arī levīts paskatījās uz viņu un aizgāja garām. Neviens no tiem neatzina viņā savu tuvāko. Priesteris un levīts neatzina viņu par savu tuvāko pat tad, kad viņš bija vesels, bet vēl jo vairāk tagad, kad tas gulēja tuvu nāvei un nebija pārliecības, vai viņš vispār atgūsies. Iespējams, ka daudzi pat priecājas, ka ar šo nelaimīgo cilvēku tā ir noticis. Farizejs droši vien saka: „Es jau nojautu, ka tā notiks.”
Priesteris un levīts neapgrūtina sevi, palīdzot gandrīz līdz nāvei piekautam vīrietim. Droši vien, ka viņiem nav līdzekļu, lai palīdzētu, jo nav vēlēšanās. Viņi ir krietni vīri un kristieši, kurus arī šī pasaule uzskata par kristiešiem. Viņi nav viltus pravieši, kā šis samarietis, kurā ir velns. Abi no tiem ir kļuvuši kristieši kristoties. Un ar kristīšanu ir pievienojušies patiesajai Mozus, tas ir, luterticībai. Ar vienu vārdu sakot: priesteris un levīts bija cienījami kristieši, kas netraucē godīgu ļaužu sirdsapziņu, kā arī ļauj mierīgi nomirt cilvēkam, kas guļ uz ceļa tuvu nāvei.
Šis priesteris neparko nepieskarsies cilvēkam, kas tuvu nāvei, kaut arī citā situācijā viņš sirdsapziņas brūces aizlipinātu ar bezrūpības plāksteri, ja kādam cilvēkam sirdsapziņā parādītos kāda maza skrambiņa. Bet priesteris un levīts nevar izdziedināt tik lielas asiņojošas brūces, kādas ir šim vīram. Viņi baidās, ka no ievainojumiem plūstošās asinis varētu tos aplipināt un padarīt nederīgu viņu tīro un veselo sirdsapziņu. Viņi tikai skatās uz šo nožēlojamo cilvēku, kas bija vesels, bet tagad guļ tuvu nāvei. Viņi ļauj tam mierīgi nomirt. Priesteris un levīts nekad viņam nepieskarsies. Viņi nelej vīnu un eļļu tā brūcēs, tāpēc ka neatzīst viņā savu tuvāko un ticības brāli.
Treškārt: Kā žēlsirdīgais samarietis rīkojas ar cilvēku, kurš kritis laupītāju rokās?
Žēlsirdīgajam samarietim nepietiek, ka viņš tikai paskatās uz cilvēku, kuru laupītāji tik smagi ievainojuši un gandrīz līdz nāvei sadauzījuši, bet viņš par to iežēlojas, kaut arī šis pa pusei mirušais nespēja ne runāt, ne skaļi nopūsties. Viņš izskatījās kā miris priestera un levīta acīs, kā arī citu kārtīgu kristiešu acīs.
Bet, slava Dievam, viņš vēl nav miris, kā domā farizejs. Viņā vēl ir dzīvības liesmiņa, kuru var sajust. Bet, ja žēlsirdīgais samarietis nenāks drīz uzliet eļļu un vīnu uz viņa ievainojumiem, tad tas drīz vien var uz ceļa nomirt. Tad farizejs un šīs pasaules augsti tikumiskie laulības pārkāpēji varēs bērēs apgāzt glāzīti un teikt: „Viņš vairs nenāks mūs bārt. Šis cilvēks pārāk steidzās pirmais doties ceļā, bet tur to panāca nāve. Mēs jau to paredzējām.”
Nerīkojiet priekšlaicīgas bēres, jūs, pasaules kungi! Līdz tam brīdim, kamēr viņš vēl ir dzīvs, mēs ceram, ka tas atveseļosies. Žēlsirdīgais samarietis, kuru farizejs uzskata par viltus pravieti un sektantu, atnāks. Viņš tic, ka mīlestība uz savu tuvāko netiks piepildīta, ja cilvēks tikai skatās no malas, kad kāds ir tuvu nāvei. Mīlestība uz tuvāko nebūs piepildīta, ja cilvēks tikai vārdos žēlos nabagos un nelaimē nonākušos. Viņam nāktos arī mazliet papūlēties nabago labā un kaut ko samaksāt, lai tiem palīdzētu.
Priesteris un levīts tic, ka patiesa mīlestība uz tuvāko – tas ir, paskatīties uz cietēju, pažēlot viņu un paiet garām. Bet žēlsirdīgais samarietis tā nevarēja domāt. Viņa sirdsapziņa pieprasīja, ka jāpalīdz cilvēkam, kurš kritis laupītāju rokās.
Šis nabaga vīrs bija pazaudējis visu, kas ceļiniekam nepieciešams. Nauda, par kuru viņam bija jānopērk preces, tika nolaupīta. Pārtika ceļā, ar kuru tam vajadzēja dzīvot mūžībā, bija atņemta. Dzīvības elpas viņā bija palicis vien tik daudz, lai pavisam nenomirtu. Viņš jau nebūtu vairs ilgi noturējies, jo gulēja uz ceļa pusdzīvs ar asiņojošām brūcēm, bet sirdsapziņa tam jau bija pavisam mirusi. Viņš vairs neko nezināja ne par šo, ne par nākamības pasauli.
Nāc drīzāk, žēlsirdīgais Samarieti, palīdzēt šim nožēlojamam cilvēkam, pirms tas pārstās elpot. Nāc drīzāk ieliet eļļu un vīnu viņa vātīs, pirms tās sāks strutot. Pacel viņu uz Sava ēzeļa muguras un aizved uz mājvietu, pirms saule nav norietējusi.
Mēs ceram, ka šis pusdzīvais cilvēks atveseļosies, kaut arī atrodas tik sliktā un bēdīgā stāvoklī. Viņš nespēj vairs ne runāt, ne lūgt, ne saukt, nedz arī bieži nopūsties. Viņš nespēj pastāstīt, kāds ir bijis, kad devies ceļā. Viņš nevar pateikt, kur laupītāji tam uzbruka, vai arī kāpēc viņi nolēma nolaupīt tā preces, vai arī, ar ko tie viņu sita.
Mēs varam nojaust, ka šie laupītāji ir savā starpā sarunājuši. Pirmā vārds – tā ir nevēlēšanās būt modram. Tā metas virsū tiem, kas ar savām precēm ceļo uz mūžību. Kad viņi kādu gabalu nogājuši, parādās nākošais laupītājs – nogurums. Ceļiniekam vairs nav spēka tirgoties, tāpēc ka nāk virsū snauda, kas nogāž ceļinieku ceļmalā. Laupītāju ir daudz, un tie galvenokārt piekauj tos ceļiniekus, kuriem nav ieroču, tas ir Gara zobena, ticības vairoga un pestīšanas bruņucepures.
Ceļiniekus piekauj garīgie laupītāji, kā, piemēram, mīlestība uz pasauli, garīgs slinkums, nevēlēšanās palikt nomodā un miegainība Ģetzemanes dārzā. Tie piekauj ceļiniekus tumšā mežā, kur tie klīst. Ceļš uz debesīm daudzviet iet caur biezu mežu. Tur laupītāji dzīvo un uzglūn ceļiniekiem. Viens no laupītājiem ir vecais ādams, kas, nevienu nesaudzējot, šauj ar savām lodēm. Bet laupītāji neuzbrūk tiem, kuriem nekā nav.
Ak, tu, laupītāju ievainotais nabaga cilvēk, ak, tu, bēduli, kas pusdzīvs guli uz ceļa un neko nezini ne par šo, ne par nākamības pasauli, kā tu domā, kas notiks ar tevi? Tu nomirsi uz ceļa, kā tas ir gadījies jau ar daudziem taviem ceļabiedriem, ja vien žēlsirdīgais Samarietis drīz nenāks tev palīdzēt un nepacels tevi Sava ēzeļa mugurā.
Mēs ceram, ka žēlsirdīgais Samarietis atnāks, tas Žēlsirdīgais, kas nevar atstāt uz ceļa mirstam tos, kuros vēl palicis kaut nedaudz dzīvības. Tiem, kas jau miruši un kļuvuši nejūtīgi, Viņš vairs neko nevar izdarīt.
Nāc, žēlsirdīgais Samarieti, lai palīdzētu šim nožēlojamam cilvēkam, kas tagad pusdzīvs guļ uz ceļa. Nāc drīzāk, kamēr viņš vēl nav miris. Nāc, kamēr saule nav norietējusi. Uzcel viņu Sava ēzeļa mugurā, ielej vīnu un eļļu brūcēs un aizved to uz mājvietu. Tu jau esi samaksājis mājvietas Saimniekam par aplaupīto, un samaksā vēl arī tad, kad atgriezīsies atpakaļ, kā solīji.
Mēs ceram, ka Tu drīz atgriezīsies un paņemsi šo laupītāju ievainoto cilvēku Sev līdzi mūžības mājokļos, kur vairs nav laupītāju. Tur Tu pabarosi viņu ar mannu, kura kā lietus līst no debesīm. Tur šis nožēlojamais cilvēks varēs mūžīgi Tev pateikties par Tavu lielo žēlastību, kad pacēli šo laupītāju ievainoto cilvēku uz Sava ēzeļa muguras un uzlēji viņa brūcēm eļļu un vīnu. Viņš pateicas Tev par to, ka Tu samaksāji par viņu mājvietas Saimniekam un palīdzēji viņam dzīvot tagad un mūžīgi mūžos. Āmen.
-------------------------------------------------
* Samarieši Jaunajā Derībā – tā ir tauta, kas radusies ebreju, kas apdzīvoja Ziemeļu, tas ir Israēla ķēniņvalsti, etniskās sajaukšanās rezultātā ar ieceļotājiem no Asīrijas impērijas dažādiem apgabaliem (2Ķēn 17:24; Ezr 4:9-10), kuri apmetās Samarijas pilsētās pēc tam, kad izraēlieši tika aizvesti gūstā. Pēc asīriešu ķēniņa pavēles, viens no sagūstītajiem priesteriem tika aizsūtīts atpakaļ uz Samariju, lai mācītu pagānu ieceļotājus bīties un godāt To Kungu (2Ķēn 17:27 un tālāk), pie kam, viņiem neprasīja atteikties no to senajiem dieviem. Pēc ebreju atgriešanās no Bābeles gūsta, samarieši izteica vēlēšanos piedalīties Jeruzālemes tempļa atjaunošanā, bet ebreji viņiem to atteica (Ezr 4:2 un tālāk) acīmredzot tāpēc, ka samarieši pielūdza elkus un nebija tīrasiņu izraēlieši. No tā laika starp jūdiem un samariešiem sākās ienaids. Pie visām pretrunām ar oficiālo jūdaismu, samarieši bieži vien sevi parādīja kā vairāk atvērtus Jēzum un Viņa vēstij (Lk 17:15-16; Jņ 4), nekā citu apgabalu iedzīvotāji; tieši samariešu vidū radās pirmie kristieši, kas nebija ebreji.
** Tas ir, lai viņš nelamātos un nerietu (riet un lamāties – te tas ir viens un tas pats vārds haukkua) uz farizejiem un nenosodītu viņus kā samarietis.